Gautama pagrieza galvu atpakaļ un raudzījās džungļos. Bet tas nelīdzēja. Ne tie bija laimīgās debesis, ne draudīgais biezoknis. Puķes nesmaidīja, un gaiss nebija patīkami mitrs un kļāvīgs. Viss ko Gautama redzēja bija Dabas tukšā seja, un viņš juta, kā tam izskrien cauri šausmu tirpas. Viņam gribējās vemt [..] Viņš bija tik vājš, ka pat nevarēja skaidri sadzirdēt savas domas, bet tās teica, ka viņam jādzīvo."