mēs vakar runājām ar kint. par attiecībām un tādām figņām, un man beidzot laikam pieleca, kāpēc man vienmēr ir tādi jocīgi sakari un fakapi, nevis normālas attiecības, lai kas arī būtu normāls/pieņemams. vienvārdsakot, tadā, es vienkārši par daudz un par traku mīlu. ja es esmu ar kādu, man gribas pilnīgi un absolūti būt ar šo cilvēku, man riebjas robežas un barjeras, un es gribu zināt visu par otru, un reizēm tas ir par daudz. ka tā sirsniņa, muļķa, muļķa sirsniņa, ir pārlieku liela un pārlieku traka, un par daudz vienam cilvēkam. ko tur daudz, sirds uz plaukstas un dvēsele vaļā, un tas reizēm ir par daudz. no otras puses, draudziņš vismaz pagaidām tur līdzi. es esmu kārtīga cāļu māte, man gribas aprūpēt un apčubināt, un uzklausīt, un dalīties, un runāt, pļāpāt cauru nakti. tāda mazliet breathless dzīve, tāds sirds lielceļš.

no otras puses, nevajag tik daudz domāt.