tad, kad es biju jaunāka, man šķita, ka labākais veids, kā mani spīdzināt, ir likt skatīties ziņu pārraides, jo tas man šķita TIK nāvējoši garlaicīgi, ka es būtu gatava izstāstīt visus valsts noslēpumus, lai tikai tas nebūtu jāredz. jocīgākais ir tas, ka, gadiem ejot, interese par panorāmām un 900 sekundēm nav mainījusies, precīzāk, ziņu pārraides mani vispār neinteresē. nav tā, ka mani neinteresētu aktualitātes, bet es labāk tās izlasu presē, internetā, noklausos radio vai uzzinu no citu pārstāstiem. es domāju, ka tai sajūsmai par panorāmu vajadzētu mainīties tāpat kā kafijas garšai, kas bērnībā šķita garšojam pēc paša ļaunuma, bet tā nenotika.