|
[19 Sep 2009|02:19pm] |
|
pa nakti iekritu tik dziļā miegā, ka no rīta bija nepieciešama pusstunda, lai atmostos. laikam mans organisms beidzot pielika punktu manai nemitīgajai domāšanai, situācijas analīzei, pareizās rīcības meklējumiem, un ieslēdza komai līdzīgu stāvokli, lai uz brīdi dzesētu pārkarsētos motorus. toties šodien aizgāju pie friziera, lai nogrieztu matus kopā ar visām sliktajām lietām, un tagad izskatos pēc kaut kāda panka. āā, un pie friziera skanēja visas manas bērnības mīļās dziesmas, tur scatmen john (if you wanna break free you better listen to me you got to learn how to see in your faaaaantaaaasy), piemēram.
|
|
|
[19 Sep 2009|09:32pm] |
|
tad, kad es biju jaunāka, man šķita, ka labākais veids, kā mani spīdzināt, ir likt skatīties ziņu pārraides, jo tas man šķita TIK nāvējoši garlaicīgi, ka es būtu gatava izstāstīt visus valsts noslēpumus, lai tikai tas nebūtu jāredz. jocīgākais ir tas, ka, gadiem ejot, interese par panorāmām un 900 sekundēm nav mainījusies, precīzāk, ziņu pārraides mani vispār neinteresē. nav tā, ka mani neinteresētu aktualitātes, bet es labāk tās izlasu presē, internetā, noklausos radio vai uzzinu no citu pārstāstiem. es domāju, ka tai sajūsmai par panorāmu vajadzētu mainīties tāpat kā kafijas garšai, kas bērnībā šķita garšojam pēc paša ļaunuma, bet tā nenotika.
|
|