PASAULES BĒRNI
Kādā pusdienlaikā, tikko ar rasola kārbiņu atnākusi no gastronoma, uz kura kāpnītēm jau pāris gadus var redzēt ar pastieptu roku sēžam noskrandušu un smirdošu (piedodiet) vīru ar skumju un netīru puiku klēpī, un ar minēto kārbiņu un kafijas tasi ērti iekārtojusies omulīgām pusdienām, es pamanu virsrakstu avīzē: “ANO iesaista pasaules bērnus lēmumu pieņemšanā.”
Ņamm!
Un tālāk tekstā:
“Vairāk nekā 300 bērnu no pasaules valstīm Bērnu forumā trīs dienās pirms ANO speciālās sesijas sanākšanas vienojās par savām prasībām, lai trešdien sesijas atklāšanā (tas ir šodien, šīs slejas publikācijas dienā*) iesniegtu savus priekšlikumus bērnu tiesību stāvokļa uzlabošanai un iesaistītos arī speciālās sesijas gala dokumenta sagatavošanā.”
Laimīgie un gudrie bērni (mans prieks un acuraugs)!
Laimīgo un gudro bērnu laimīgie vecāki!
Laimīgie ANO onkuļi un tantes, kuriem bērni pateiks priekšā, kas vēl veicams viņu stāvokļa un tiesību uzlabošanā. Pasaules valstīs. Tur, kur šauj. Tur, kur no bada uzpūšas vēderi un bērnu ķermenīši ir vien ar vaļīgu ādu apvilkti ģindeņi, kur slimo ar tīfu un dizentēriju, kur acis ēd ārā mušas un uz kājām sulo nedzīstošas čūlas. Kur dzīvo papes kārbās. Kur taisnība stiprākajam. Kur zagt nozīmē paēst. Kur agrāk iemācās lietot ieroci kā nazi un dakšiņu (atvainojos par neveiklo salīdzinājumu – ēšana ar nazi un dakšiņu nudien nav tā svarīgākā izdzīvošanas un savu tiesību aizstāvības māka).
Štrunts par to naudu, kas iztērēta laimīgo un gudro bērnu sagatavošanai, atsūtīšanai uz konferenci Ņujorkā un tā tālāk un tā joprojām. Tā tiešām nevar būt liela nauda, vien piliens tai nabadzības okeānā, kas ir pasaules bērnu ikdienas realitāte.
“Pasaules bērni”- cik nostalģiskas atmiņas, - manu skolas gadu mīļākā bērnu literatūras sērija, vairāki desmiti grāmatu raibos, cietos, sen aiz mīlestības nobružātos vākos, vēl tagad tās atrodas manas mājas grāmatplauktā un gaida uzticīgu lasītāju – dažādu pasaules tautu autoru stāsti bērniem. Un katrā grāmatā, kā jau tolaik tas pienācās, bija zināma nodeva kapitālisma iekārtas kritikai – stāsti par trūcīgo ielas vai fermu bērnu sarežģīto, briesmpilno un skumjo dzīvi. Tolaik es uz šiem stāstiem raudzījos ar zināmu neuzticību – vai tad no “turienes” (ārzemes paliek ārzemes) nenāca spožās Ziemsvētku kartiņas un vai no “turienes” tā saucamie “radiņi” nesūtīja neredzēti smukus un košus džemperus?
Tad es vēl nenojautu, ka melnā Čikāgas nēģerpuikas Džima vai viņa Meksikas bēdubrāļa Ksavjēra nedienas ir tikai ziediņi, salīdzinot ar tām odziņām, kas nobriest Somālijas laukos.
Nu jā, taču nabaga Džimam un Ksavjēram vēl nebija ļauts piedalīties ANO konferencēs, diemžēl.
Tepat Latvijā neviens nespēj cīnīties ar narkotiku tirdzniecību skolās un, kā lasu tās pašas avīzes nākamā lappusē, bremzē atveseļošanās centra izveidi jauniešiem narkomāniem Mangaļos.
Maskavā manai paziņai kāda slavena maskavieša sieva neļauj dot rubli ubagojošai mātei ar zīdainu uz rokām, jo šie brīnummierīgie un klusie zīdaiņi, kas dīvainā kārtā gadiem neaug lielāki, patiesībā tiekot par lētu naudu speciāli ubagošanai iepirkti Krievijas nabadzīgākajos apgabalos, piekačāti ar narkotikām (lai guļ), un, savu laiku nokalpojuši, vienkārši izmesti ārā. Vienīgais veids kā cīnīties pret šo masveida parādību esot nedot mātēm-ubadzēm ar zīdaiņiem.
Jā, nu tas gan droši vien ir tikai tāds lielpilsētas šausmu stāsts, kā par sarkano plašķi vai melno roku.
Un tomēr – man nezin kādēļ pat tas liekas ticamāks kā apgalvojums, ka ANO iesaista pasaules bērnus lēmumu pieņemšanā.
Pieaugušo liekulības tirgum patiesi nav valstu robežu, un jauno birokrātu kalvē smēdes uguns neizdziest.
Brīnums, ka vides aizsardzības organizācijas sava reitinga paaugstināšanai, sava pī-era spodrināšanai, vēl nav iedomājušas iesaistīt pasaules dzīvniekus un augus lēmumu pieņemšanā par izmirstošo sugu aizsardzību.
* autora piezīme
14.05.02