Nemetu plinti krūmos un turpinu sekot tēva padomam:

Pamodos no tā, ka apkopēja gaitenī skaļi klausījās Blink 182. Pagatavoju revolucionāras brokastis, sapucējos un braucu pie daktera. Šo vizīti es gaidīju ar nepacietību, jo biju pierakstīta pie daktera Šūberta. Pie Šūberta! Uzkrāsoju lūpas un aizvilkos līdz poliklīnikai, kur man pateica, ka daktera Šūberta šodien nebūs, bet būs kaut kāda vecene. Tajā mirklī manas uzkrāsotās lūpas palika melnbaltas. Tad man paņēma asinsanalīzes no auss. No auss! Parasti jau uzbrūk tām vārīgajām vietām, un tas, ka man dūra ausī, nozīmē, ka esmu Lāčplēsis vai vismaz Lāčplēša Dzintara alus. Tad aizgāju piereģistrēties eksāmeniem. Tante, kas reaģēja, izlamāja šo sistēmu ārā no biksēm. Tad man bija viena garlaicīga lekcija, kuru apmeklēju tikai tāpēc, ka gribēju pabeigt savus biezos sarkanbaltsarkanos dūraiņus. Tā kā man nebija līdzi šķēru, tad dzijas pavedienu, kas bija jānogriež, nolēmu pārdedzināt, jo šķiltavas gan man bija līdzi. Sacīts - darīts. Pēkšņi telpā izplatījās dedzinātas cūkas smaka, jo man laikam bija cūku vilna. Pacēlu acis un kursabiedrus informēju, ka nevajag satraukties, jo es pirms izpētīju, vai auditorijā ir uguns signalizācija (es tiešām izpētīju - nebija). Tad atnācu mājās. Parunāju ar Strunci. Nolēmām, ka abi esam Dievi, jo Dievs radīju cilvēku pēc savas līdzības. Beidzot pievēŗsos saviem tiešajiem darba pienākumiem - noskatījos Ugunsgrēku. Un, tā kā ārā ir palicis auksts (kaut kādi -2 grādi), tad saku adīt cepuri ar mākonīšiem. Bail tālāk adīt, jo varbūt mākonītis sanāks nesmuks.