MIRKĻU ZAGLES PADOMS
“Vienīgā brīvība ir atteikšanās brīvība. Paturēšanas brīvība ir bīstama”.
Tā Salmans Rušdi. Viņš to par lietām un cilvēkiem, bet visvairāk laikam par mīlestību. Un viņam ir taisnība.
Tāpēc es gribu paturēt to, kā vairs nav, kas beidzas, tikko vēl sācies, - es gribu paturēt mirkļus.
Ak, mirkli, jele apstājies! –vai kaut kā tamlīdzīgi. Tas ir cits laikmets, un Gēte domāja ka mirkli apstādināt nevar. Viņam arī ir taisnība, klasiķiem, dzīviem un mirušiem vienmēr ir taisnība, un kādēļ viņiem to nenovēlēt.
Apstādināt patiesi nevar - mirkli var paturēt.
Kad vakara gaismā nāk pa grantēto Miķeļtorņa ceļu no jūras, nedrīkst ne reizes atskatīties. Apmēram pēc kilometra nogriežas pa labi, un tajā trīs taku krustojumā, kur pievienojas pļavas ceļš pāri uz kapiem, jāpagriežas atpakaļ tā, lai redz bāku, kadiķus, cūkpriežu puduri, mežu otrpus ceļam, lielās debesis, pļavu un balti krāsotos kapu vārtus. Gadās arī migla pievakarē. Jānostājas tā, lai ne zālīte neiečaukstas zem kājām, dziļi jāievelk elpa un jāaiztur, lai nekāda šņākuļošana vai sēkšana neliecinātu par paša esamību. Kustēties nedrīkst nemaz. Tad stāv, redz un dzird (nevis skatās un klausās), kādas minūtes trīs vai piecas, un tad var iztēloties, kā būs tad, kad tevis paša vairs nebūs. Un dabūt sajūtu, ka tu nebūdams būsi.
To es gribu paturēt.
Izkust un nebūt un paturēt: mākoņus, noskaņas, krāsas, ēnas uz balsinātas grubuļainas sienas. Tumšu siluetu aiz slēģiem. Govs māvienu, kūts smaku, sāls garšu. Reizi redzētu seju, kaut kur sajustu pieskārienu, svešas balsis blakus istabā, nesaprotamā valodā runātus vārdus. Siera tirgotājas krūšu līgošanos, tabakas druskas uz veča zoda, melnu zemi aiz ienadžiem, bezzobu smīnu. Smilts asumu, palaga vēsumu, auksta ūdens pieskārienu sakarsušai sejai.
Paturēt.
Katrs mirklis ir bijis pieejams arī citiem - kā tirgū uzsviests uz letes, - še, pērc, ja ir, ar ko samaksāt! Bet es to esmu nozagusi sev vienai un paturējusi.
Mirkļu zagle.
Mirkļu zagšana ir noderīga aizraušanās. Tā glābj garlaicīgās viesībās, vienmuļā darbā, tukšā ikdienā, skumjos ceļojumos.
Piemēram, tikko es biju kūrortā. Nav svarīgi, kurā, jo kūrorti jau ir būtībā vienādi - atšķiras tikai smilšu krāsa pludmalēs un dabas katastrofu biežums. Protams, cilvēku bija pārāk daudz (bet ko gan pārmest, ja pati biju viena no viņiem?), kamieļi bija netīri un smirdēja, fotogrāfi bija uzmācīgi, vīri ar filmu kamerām pārāk iestudēti jautri un pārāk optimistiski. Glāba mirkļu zagšana. Katru dienu pa mirklim, kas izdzēš garlaicīgo, nepatīkamo un vienaldzīgo. Tikai nepazaudēt to dienas gaitā, un varbūt vakarā ierakstīt mazā, slepenā grāmatiņā:
Kāds šausmīgi laimīga bērna kliedziens, pamostoties no rīta un ieraugot aiz loga savas dzīves pirmo noputējušu palmas zaru.
Siestas klusums un ķiploku smarža šaurā ieliņā.
Atvērts logs namā pie bazilikas, aiz kura notiek vietējo jauniešu kora mēģinājums.
Kādas meitenes seja, dziedot savas tautas dziesmu mazas ģitāras pavadījumā – neaizmirstami daiļa un nozagta, iespiesta starp manas grāmatiņas zīdpapīra lapām.
Es gribu paturēt visu, ko nevar nosaukt vārdā, un manas iepriekšējās rindkopas ir tikai nožēlojams tādas nosaukšanas mēģinājums.
Nav jūtu, kas būtu definējamas. Nav sajūtu, kas būtu aprakstāmas. Nav tādu mirkļu, ko var uzdāvināt citam. Bezcerīgi pūliņi, jo vislabākajā gadījumā klausītājs tava stāsta iespaidā atcerēsies savu - pavisam pavisam citu stāstu. Un arī kopīgi piedzīvotais mirklis būs katram savs.
Saprašanās ir ilūzija - nepaturama.
Bet īsts ir, kas notiek šai mirklī.
“Tas, Kas Notiek Patiesībā: to nevar pārspēt nekas, kad esi piespiests tam cieši klāt, ja vien tev netiek noplēsta seja. Cita tāda kaifa pasaulē nav.” Tas atkal Rušdi. Par kaut ko Lielu.
Bet es vācu savu kaifu pa kripatiņai, un uz manas sejas ir tikai viegli nobrāzumi.
Un iesaku arī jums. Piespiesties klāt, cik varat uzdrīkstēties. Pierakstīt slepenajā grāmatiņā.
(Un neatkārtot manu kļūdu – ne vārda par dienas sliktāko mirkli.)
Nudien, redzēsiet – dzīve kļūs citāda.
04.12.01