Ilmārs Blumbergs / Es nemiršu / LNMM Arsenāls / 15.08.2013–06.10.2013
Inscinēts kā mērķtiecīgs ceļojums. Cauri laikam, kā vislabāk patīk mākslas vēsturniekiem un autora daiļrades attīstības pētītājiem, cauri idiosinkrātiskam vēstījumam, kas rūp māksliniekam pašam un, tā kā mākslinieks ir lielisks, tad naratīvs paver nebūt ne idiosinkrātisku stāstījumu sānceļus. Bija noskaņojums skatīt izstādi vīrieša un vīrietības toņkārtā un ik pa brīdim pajautāt, vai Blumbergs gadījumā nav psihs? Bet neatkarīgi no tā - labs piedzīvojums, īpaši patika pēdējais 'cēliens'.

Exhibition is staged as a trip: through time and artistic development - aspects so cherished by art historians - as well as trip through an idiosyncratic message cherished by artist himself. Blumberg's is an excellent artist therefore his personal message is staged in a way that it opens up opporunities to reminiscence about topics that aren't even close to being personal. Somehow had a desire to see his ouvre in the perspecitve of manliness and being a man; occasionally wondered if he is mad, but overall experience was exquisite. Enjoyed last chapter the most.

☝☝☝☝