Kur es esmu?
Tā kā pēdējā pusotra gada laikā dzīvesvietu esmu nomainījusi apmēram 10 reižu (4 dzīvokļi Amsterdamā, 2 mājas Kenijā, 3 dzīvokļi Faro, tad vēl Rīgas mājas), tad nav nekāds brīnums, ka citreiz, naktī pamostoties, man nav poņas par to, kur es vispār atrodos. Sevišķi izteikti tas ir tajās reizēs, kad esmu atkal pārvākusies vai atvākusies atpakaļ.

Tad, kad ierados Rīgas brīvdienās, pirmajā naktī pamodos savā istabā, kurā esmu dzīvojusi apmēram 23 gadus, un pilnīgi pārliecinoši nospriedu, ka esmu pie Faro Rembo dzīvoklī, bet šoreiz istabā, kuru pirms tam neesmu redzējusi, jo šo istabu točna neatpazīstu. Tā es domāju par istabu, kurā, atkārtoju, esmu dzīvojusi 23 gadus. Apmēram pēc 5 minūtēm atčoknījos, ka esmu Pļavniekos.

Kad braucu atpakaļ, nakti pavadīju Briselē pie Žoela. Kad tur pamodos, paskatījos uz kamīnu un nodomāju, ka esmu pie Šarma Saulkrastos, ieraudzīju sev blakus Žoelu un nopriecājos par to, ka viņš atbraucis uz Saulkrastiem beidzot iepazīties ar Šarmu un Aigu. Ar šo prieka domu arī iemigu.

Kad ierados atpakaļ Faro, pamodos naktī un vispār nesapratu, kur atrodos. Nojausmas vietā man bija trīs nulles. Zināju tikai to, ka gribu čurāt. Tā nolēmu šajā „svešajā” dzīvoklī uzmeklēt tualeti. Jāsāk bija ar durvju atrašanu. Nu, es atradu durvis, kam priekšā bija žalūzijas. Atvēru tās, atvēru durvis, lepni izgāju uz balkona, lai secinātu, ka tā nav tualete. Es parasti visiem lielos, cik man liels un kruts balkons – iespējams, tas bija vienīgais iemesls, lai šādā stāvoklī saprastu, ka tas tak ir mans lielais un krutais balkons, tātad esmu savā Faro dzīvoklī, tātad zinu, kur ir tualete.

Februārī pie mums ievāksies kaut kāda beibe, kura, kamēr biju prom, esot nākusi iečekot dzīvokli. Pirmais, ko ierauga, ieejot mūsu dzīvoklī un pagriežot galvu pa kreisi, ir manas istabas durvis, kuras rotātas ar „gay association of algarve” plakātu. Pa labi ir virtuve, kurā izskatījās kā jau parasti tad, kad manis nav mājās, bet Filips viens pats kož. Tālāk saimniece vēlējusies parādīt lielo, kruto balkonu. Iziet ārā – tur galds noklāts ar alus pudelēm. Bet visskaistākais ir uz flīzēm saplēstā vīna pudele, kas tur gulēja un simbolizēja vienu no manām un Rembo pēdējām sarunām (neviens neatceras, par ko tā bija, bet esot bijis kaut kas jāsaplēš). Es tīri vai priecājos, ka viņa vāksies iekšā, jo, ja viņai patīk mani Vilhelma Purvīša plakāti un saplēstas pudeles, viņa ir normāla beibe.

Vispār, kopš esmu te, jūtos kā tā pret flīzēm satriektā pudele, kuru arī saslaucīju un iemetu musorā, kur tā ar citiem atkritumiem kopā klausās UB40. Man ir viens ļoti labs pasniedzējs, jo viņš novēroja, ka izskatos pēc tām lauskām, kas guļ musorā un klausās UB40, tāpēc uzdāvināja man pildspalvu ar četrām krāsām, kā arī teica tādu Strunča cienīgu uzrunu. Tas bija tik mīļi kā atgriezties no slapjdraņķa plus divdesmit piecos grādos.