ar Žuvu māti iepazinos vakarā - tāda liela, smagnēja sieviete pelēkā kostīmā ar pusgariem sirmiem matiem, kas skeptiski uz mani paskatījās un dusmīgi nopūtās. man bija ļoti bail, ja godīgi, bet turpināju jau no rīta ieņemto pozīciju - man nebija citur, kur palikt, un likos nemanām viņas smagnējo šņaukāšanos. kas arī bija pareizi, jo izrādās Žuvu mātei bija beigti nervi un viņa dumīgi šņaukājās par visu it kā viss dzīves smagums, viss Parīzes smogs un liellopa tirdzniecība būtu uz viņas vienas pleciem - dzīves sagrauzta, izmocīta sieviete, kas katru rītu agrā gaismiņā devās ar 2 vilcieniem uz ministriju un vakarā pārnāca smagiem iepirkumu maisiem, smagi lika uz galda šķīvjus un ar smagu nopūtu atgrieza pa prāvam gabalam 5 veidu sieriem, smagi nostutēja uz galda ūdens karafi, pūsdama vilka no krāsns vīra gatavoto kārtainās mīklas pīrāgu un skatījās caur pieri uz pārējiem pie galda sēdošajiem - mani, savu dēlu un vīru, kas ar aizrautību patērēja sidru vairāk nekā pieņemts, jo manī nebija sāta, cik tas bija garšīgs, savukārt abus vīriešus priecēja doma piedzerties pie vakariņu galda bargās kundzes uzraudzībā. dēlēns pat aizgāja tik tālu, ka neprasot pielēja otru glāzi arī mātei, par ko saņēma skaļu un smagu - kā ūdens karafe un viss pārējais - pļauku. viņam acīs sariesās asaras, viņš aizskrēja uz vannasistabu izraudāties, bet tad atgriezās un turpināja izlikties, ka nekas tāds nav bijis.