vai nu skābeklis pa maz tropu joslas gaisa masās vai kas, bet es ik pa laikam tā smagi nopūšos, bet man jau nav, par ko pūst. toties dzirdot savu nopūtu, uzreiz atminos Žuvu māti.
Žuvu māte strādāja zempkopības ministrijā Francijā, bet Žuvu tēvs - par skolotāju lauksaimniecības licejā. viņiem pie mājām bija lazdu aleja. kad atbraucu ar visu iedzīvi uz Parīzi - ierados ar smago mašīnu pulksten divos naktī - soma bija pielijusi ar mātes laipni drēbēs ieslēpto maizes jogurtu, kas bija eksplodējis 3 dienas vizinoties kravas kastē - kad nu es tāda smirdīga, ar saskābušu jogutu nolipusi ierados pie Žuviem, durvis atvēra Žuvu tēvs. mēs nebijām nekad redzējušies - vienkārši caur paziņām bija sarunāts, ka šī ģimene mani izmitinās, kamēr atradīšu darbu un dzīvokli - Žuvu tēvs pavīpsnāja, uzpildīja pīpi, ierādīja man rozainu vannasistabu un teica, lai kārtīgi izguļos.
nebiju gulējusi tās 3 dienas, tāpēc aizmigu ļoti cieši un gulēju ilgi. pamodos no tā, ka kāds manā istabā dusmīgi šņaukājās un pūta - tā "erhh! erhh!" it kā speciāli gribētu pamodināt. Žuvu māte vāca kopā manas jogurtainās drēbes. ja es nebūtu tik ļoti nogurusi, droši vien pagrieztos, lai apsveicinātos vai arī man būtu kauns par savu dramatisko paskatu, bet es biju pārāk nogurusi.. tāpēc aižmiedzu acis un ausis un izlikos par aizmigušu. kad pamodos otrreiz, man pa logu pretī skatījās balta govs.