19 gadus pēc modernisma
Cik labi, ka mans apjukums nekādi neietekmē manu dzīvi. Labi, ka mana dezorientācija nerezultējas aktīvā rīcībā. Tas gan nepriecē, bet vismaz nomierina. Un atviegloti nopūšos, ka man neviens neprasa neko paskaidrot, ko gan man pienāktos darīt, pēc primārām pazīmēm spriežot. Forši, ka situācija un apstākļi nespiež paust attieksmi, nostāties kādā vai kāda pusē. Esmu laimīgs, ka man nav izvirzīts ultimāts : “Vai nu ar mums, vai pret mums!” Un nelieciet man parakstīties, neprasiet man nostāties “pret”, iestāties “par”.
Visvairāk es baidos, ka manus subjektīvos vērtējumus vai tikai pieļāvumus var uztvert kā personīgu vēršanos pret personu. Nē, nē, labāk visu paturēt pie sevis. Tā būs drošāk, mierīgāk un nekādu pārpratumu. Labāk aiziet prom, noslēpties skudru pūznī un klusēt tā, ka nedzird it neviens

Varbūt tomēr nelauzt sienu, bet pamēģināt kādā pamestā lauku korī?