es gribētu stāstīt, cik viss ir skaisti, labi un brīnišķīgi, bet nav jau īsti, atkal galva kā spainis un iesnas, kaut kur starp visām ballītēm un lietusgāzēm pamanījos saslimt. iespējams, tas pat ir labi, jo tagad vismaz es apstājos, iespējams, mierīgs laiks mani iedvesmos labām lietām. iespējams, tas viss ir bulšits. taisīju sev pusdienas un tā pēkšņi pielēca, cik ļoti amst. ir reāla un tā, tas it kā ik pa brīdim pielec, bet ar to arī viss beidzas. bet laikam jau īsti nav nekādu šķēršļu, kāpēc gan lai es nevarētu darīt to, ko tiešām gribu un nav nekā, kas mani atturētu no kļūšanas par tādu, kāda vienmēr esmu gribējusi būt.

cik savādi, vienmēr, kad esmu pusslima un/vai (pozitīvi) nogurusi, es tik ļoti mīlu visu pasauli. it kā mīlēt ir iespējams tikai tad, kad tev nav spēka nicināt, ienīst vai žēlot.