thin-thin-line





Pusnaktī vai pēc tās devos mājup no ģimenes fiestas un visādi tīkamo, tukšo ielu braucienu un nogurušā prāta lēnīgās domas piepeši pārblieza izgaismota cilvēka ķermeņa augšdaļa un kāju izkaisītās driskas pa visu vidējo joslu.

Tobrīd uz tilta biju vienīgā, izņemot pretīmbraucošās mašīnas un cerēju, ka man vienkārši rādās- mirāžas, gļuki un vīzijas.
Domāju- varbūt suns.
Vai alnis (sekunžu daļu brīdī tik ļoti gribas cerēt uz alni pilsētas vidū.)

Piestāju.
Tomēr- nē. Man nerādījās.
Viss bija tieši tā, kā bija, skaidri un nepārprotami- tad zvani 112, uc informatīvie darbi- un doma, ka piemēram, kamēr būšu aizbraukusi līdz centram, līdz otram Salu tilta galam, vismaz kādas ekipāžas jau būs redzamas vietā, jo viss bija noticis vidējā joslā. Ja naksnīgais braucējs ir labi ieskrējies, tad var arī sanākt neliela spriedze, so- citu dēl, nevis gulošā dēļ. Nē. Kad uzzvanīju ottreiz, vai viss pareizi saprasts, ka tas nebija šarmants  joks policijas pārvaldei  un tā- viņi mierīgi atbildēja "paldies, ka informējāt, mēs DRĪZUMĀ sāksim darbus, jo tur tāpat  neko vairs nevar darīt."

Protams. Tur tiešām neko nevar darīt, vienīgi, varbūt samazināt citu iesaistīto skaitu un aiztaupīt šīs ainas citiem braucējiem.
 
Bet instances nesteidzās: viņi bija informēti.
Un jāteic, ka redzamajam iedarbība bija konkrēti visai profilaktoriska. Vismaz, bilde ir aizķērusies vienā no smadzeņu cellēm, zem nosaukuma "tā tas izskatās."  Jo pašas acīm redzēts, tas tomēr nav KillBill vai Dienas body count reportāžas skatīties.