Mūzika: | Brian Eno - Thursday Afternoon |
manī sēž iekšā pareizais parazīts, kurš visu laiku spiež pie zemes, vedināt vedina aizmirsties un līst iekšā savā kastē, tupēt tur un nosodīt visu un visus, kas atšķiras no normas. tādēļ man pilnīgi automātiski - kā incesta tabu - ir iedzimta pretestība pret pareizajiem un kārtīgajiem, likuma kalpiem un etiķešu ievērotājiem. tikai dažreiz man pietiek spēka nelielās devās ieslīgt pareizā perversajās baudās. tādos brīžos sajūtos kā neķītrs noziedzinieks - patīk tā lieta un interesē, bet tomēr nepamet skaidra apziņa, ka pastrādāju noziegumu. noziegumu pret savu "nepareizo" veselo saprātu, pret savu "nepareizo" audzināšanu un saviem "nepareizajiem" draugiem. jā, man sagādā baudu iet vēlēt, man sagādā baudu sakārtot savus mp3 smukos folderīšos, man sagādā baudu ģeometriska formu tīrība, man nenormāli patīk likumi, aizliegumi, noteikumi, es izjūtu milzīgu baudu nepārkāpt noteikumus, mani tracina autobusi, jo tiem nav strikti determinēto sliežu vai vadu, man nenormāli nepatīk pieskaņoties situācijai, dzīvot šai dienai un citādi būt ne tādam, kādu par etalonu pasludina mans parazīts. es... es...
es nezinu, varbūt tā nemaz nav