Peldošie Ceļojošie apvienoja divas lietas, kas man pēdējā laikā nāvīgi patīk teātrī.

Spēli – neviens necenšas un neviens neliek censties izlikties, ka uz skatuves ir ("īstās") dzīves fragments, kurš notiek kur citur, nevis šeit, uz šīs skatuves. Pat ja cilvēku citi sauc par Ļoļečku, nevis par Sandru, tas viss piederas pie spēles. Zūd smagnējā nopietnība, paveras izteiksmes līdzekļu lauks.

Estetizāciju – cilvēkam, kurš apmierinājis Maslova piramīdas divus apakšējos līmeņus, ir noderīgi atcerēties, ka dzīve ir skaista, un ka skaistums var būt ļoti dažāds. Pirms laba laika lasīju interviju ar Māri Sirmo (vai tik ne au intervēja) un Māris pieminēja kādu sarunu ar vairākiem komponistiem, kuriem bija uzdevis jautājumu: kas ir svarīgākais mūzikā. Un dažādi grandi (Vaski, Maskati) esot teikuši dažādas lietas, tikai jaunais gurķis (tajā brīdī) Ešenvalds esot kautri ieminējies, ka mūzikai jābūt skaistai. Šajā izrādē ir skaista telpa, mūzika, runas un kustību forma, gaismu izmantojums. Un dīvaini skaistas ir arī varoņu jūtas.