Viens no pēdējo piecu gadu sliktākajiem turnīriem aiz muguras. Mazā labā ziņa ir, ka pārmaiņas pēc maija svētkos nebūšu nodarbināts. Jocīgākais, ka nav nekāds stress/šūšanās, atšķirībā no Vidzemes atlases. Varbūt pie vainas pēdējā partija, kur varbūtību teorija tomēr sāka laboties - sauss rezultāts līdzīga līmeņa šahistu starpā, protams, bija anomālija. Galvenais labotājs gan pats, jo pamanījos atklātne шлёпнуть (sen nebija tā atklātnē gadījies), paliekot bez bandinieka. Pēc tam sākās cīkstēšanās, kur vienā brīdī sāka likties, ka par spīti tam, ka esmu bez trīs bandiniekiem un mani vienīgie ir divi skumji brīvbandinieki uz c5 un c4, tomēr būs izdevies atrast dinamiku un varbūt pat varēs pacīnīties par uzvaru. Pārsvarā gan dators pavisam nepiekrita, bet vienā brīdī man tomēr bija iespēja pāriet galotnē T+L+b pret T+5b, kur objektīvi esot drusku sliktāk vēl varētu būt visādi, bet nu nepamanīju taktiku. Vairāk iespēju pretinieks nedeva (un laiku arī nepārtērēja, lai arī vienu gājienu izdarīja, kad bija palikušas kādas piecas sekundes) un drīz varējām rakstīties. Vajadzēja priekšpēdējā kārtā veterānu pievārēt - kur kopīgām pūlēm gandrīz izdevās izspiest ūdeni no akmens vienādā zirdziņu galotnē ar man labāku struktūru.

Otrs relatīvisma piemērs ir "Sporta viktorīna", kur pēc otrās kārtas spēles gribējās ielīst zemē

un bija pārliecība, ka būs komandas ar rezultātu pie 60 punktiem, nevis sūda 52.5 un atkal kārtas kopvērtējumā būsim ap piekto vietu, bet beigās visi nezin kāpēc savāca mazāk un kārtā uzvarējām. Tā gadās.