Runā ar mani..
Smieklīgi! Man jau sāk šķist, ka jūku prātā un sarunājos tikai ar sevi! Rakstu vēstules, tās bez atbildes.. Un gājiens pie prorektores neko nav līdzējis, otrreiz noteikti arī nepalīdzēs. Izdomāšu ko citu, un jūs, mīlīši, nebūsiet laimīgi par to! It nemaz nebūsiet..

Man vajag pārmaiņas. Es jau pati mulstu no tā, cik izmisīgi es ķeros klāt katram salmiņam, kurš kaut nedaudz rada ilūziju par dažādību. Katrs jaunums kā svaiga vēja brāzma, kas liegi sapurina matus un atkal pazūd kaut kur tālumā, atstājos mani vieni karstajā vienmuļības svelmē. Es alkstu vētras, es vēlos lāšu rīboņu pret jumtu, es vēlos.. Un gaidu.. Tik pacietīgi, kā zirneklis tīmekļa vidū. Saviju, sapinu, cerot, ka vismaz viena lāse tur iemaldīsies, vismaz viens vēja glāsts tiks man.
Apguļos zālē, noglāstu to pirkstu galiem. Aizveru acis un ieklausos šalkoņā, tajos vientulības čukstos, kad neredz nevieu, tikai dzird attālas, vilinošas skaņas, kas sauc un vilina, tomēr nesniedz ne mazāko mājienu par virzienu, kurā doties.
Tik daudz lūgšanu jau izteikts, ka rodas apmulsums par to, vai tā nav saruna pašai ar sevi, ar savām šaubām un sapņiem. Varbūt tiešām tas viss tikai no manis atkarīgs, un nav neviena, kurš palīdz? Tad tās bijušas veltas asaras un lūgumi, kas nevienam nav dzirdami, nevienam nevajadzīgi? Nevēlos tā domāt, vēlos vēl cerību starus, vēl zvaigžņu draisko acu piemiegšanu, sak', esi sadzirdēta, gaidi..