par cilvēkiem
Generation G (Džī)


“Biļeti v roksi, bezplatno” izdzirdu jau n-to reizi mērodams savu ceļu no šahtas uz migu. Vienmēr viens un tas pats puikiņš sarkanā jaķeļē ar “blatņika” cepurīti uz tukšā puķkāposta man saka šo sakrālo frāzi, kas ierindas bērnelim liek saausīties un stiept roķeli pēc maģiskā papīra gabaliņa, kurš to ielaidīs apsolītajā zemē.
Epizode I
Ar skaļiem spiedzieniem izkrāšļotas mamzeles lec Šona Konorija jaunības dienu limuzīnā, viņas pavada pāris ar fiziskiem dotumiem, bet intelekta nekropļotām sejām apveltīti džigiti. Noglabājam viņu tēlus melnajā mapītē, lai vēlāk izanalizētu. Tirgus dubļonka, uzvalka bikses kurām zudusi bukte, tirgus Armani baika un “kepka” kas apsedz skūto pauri. Nezinu vai skaitīt ir labi, bet piemetu, ka jaunekļa ietērps kopsummā nemaksā vairāk par 100 LVL, kas savienojumā ar pilnīgu bezgaumību rada diezgan nebaudāmu ainavu. Tātad ikdienā viņš diez ko turīgs nav, ienākumus varētu saukt par neregulāriem. Ir pruhas, nav pruhas. Ukral, propil, i v ķurmu, ukral, propil, i v ķurmu. Romaņķika! Dženteļmen udači. Tātad šodien pruha ir, ja reiz limuzīns tiek nofraktēts. Tātad ir ambīcijas un pretenzijas pret labu dzīvi. Hmm, varbūt tā tomēr ir mazā cilvēka ilgi lolotā vēlme, kura iezagās viņā skatoties Oskara pasniegšanas ceremoniju, kur smaidoši cilvēki ar lepniem limuzīniem piebrauc fotoaparātu zibšņu pavadībā. Šis ir viņa mirklis, viņa Oskars, apogeja. Rīt atkal būs vienistabas dzīvoklis ar atslēgtu silto ūdeni, bet būs atmiņas.
Epizode II
Aukstais novembra vējš ir saliecis jautājuma zīmē tē kreklā tērpto zēnu, kurš drudžaini velk cigareti zem izkārtnes “Elik interneta pakalpojumi”. Blakus stāv vēl trīs tādi paši. Cigarete tiek pīpēta turot ar rādītājpirkstu un īkšķi, tiek pīpēts ātri, dzrudžaini raujot dūmu pēc dūma. Trijotnei pa vidu no spļaudekļiem ir izveidojusies peļķu kurā kā saliņas ir iekaisījušās saulespuķu sēklu čaumalas. “Laikam mājasdarbus pie datora ar interneta palīdzību pilda”, nodomāju un tenterēju tālāk.
Epizode III
Ap caurkritušā portretista ķeblīti drūzmējas jaunās krievu alternatīvās mūzikas zvaigznes. Laikam priekšnesuma pārtraukums, jo aukstajā laikā diez ko ilgi ģitāras stīgu neparaustīsi, un bieži izsaucot frāzi “podaiķe muzikantam” var apsaldēt rīkli. Apspīlētas, melnas, speķainas džinsas, XXL izmēra ādas jaka, vanaga alus. Skaļi smiekli, par kārtējo portretista joku. Vienam caur uzaci izdurta saspraužamadata. Netālu no muzikantiem, garkājaina blondīne, kuras aukšdaļu sedz elegants kažoks ieķērusies elkonī, mazam, pavecam, melnīgsnējam vīrelim kurš spīdinot masīvu zelta gredzenu cilā mobilo telefonu, te augšā, te lejā, te uz priekšu te pie sevis. “Laikam gaida teātra sākšanos” nodomāju, bet tad pie sevis iespurdzos iedomājoties ainavu, kā piesedzies ar programmiņu vīrelis garlaikoti šņākuļos jau pirmajā cēlienā.
Epizode IV
Nolemju nedaudz izstaigāties un iegriežos sānieliņā. Pie kafejnīcas Sir Pizza spieto Cubusā un BikBokā tērpts tīņu bariņš. Dziļāk aklajā ieliņā notiek kaut kāda kustība. Pamanu tikai to, ka viens eksemplāriņš atbalstījies pret atkritumu urnu atbrīvojas no kuņģa satura izmantojot vemšanas metodi. Zelta jaunatne burvīgi kontrastē ar radošo inteliģenci, kuri izdzēruši savu vienu tēju, pēc trīsstundīgas sēdēšanas Zeppelin tagad mīņājas tā durvju priekšā. Mjā, diemžēl mākslu vēl mūsdienās nemāk pareizi novērtēt, kā rezultātā nabaga ķelderiem, skribentiem, fotogrāfeļiem, komponistiņiem un neatkarīgajiem projektu vadītājiem sanāk tik vien kā tēja un runas par būtisko vai augsto.
Epizode V
Izvazājies pa Vecpilsētu, šķērsoju tiltu un iepeldu piemājas kafūzītī “Kuģītis”. Apsēžos pie garās letes un nesteidzīgi aizpīpēju. Bārmene noliek manā priekšā putojošu aluskausu. “Užavnieks?” drošības labad pārjautāju. “Aha” novelk meitene, izvietodama citronus pasūtītajās tējās. Visi šie redzētie ļaudis ir tik dažādi, bet kaut kas viņus visus vieno. Kas? Nespēju noformulēt kas gan varētu būt kopīgs vemjošam tīnim ar ūdeļādās tērptu blondīni. Bet tomēr, viņi visi ir tik vienādi, kā viena paaudze -Vecrīgas paaudze.