Šodien ir ļoti dīvaina diena.
Varbūt, ka viss jau sākās šajā naktī, jo bija ļoti dīvains sapnis. Tāds, ka nu mega dīvains. Varbūt arī nedaudz drūms, bet tas neradīja nekādu drūmu noskaņojumu. (Un jā - kādu laiku nebija nācies skatīt tādus spilgtus sapņus, tā ka tur vairāk ir pozitīvā iezīme).
Rīts jau arī tā neko. Vajadzēja vēl izdarīt šādus, tādus darbus, jo pēcpusdienā ir paredzēts doties kā pavadonim uz kāzām. Varētu būt interesants pasākums.
Tad nu arī pastaigājos pa pilsētu, lai izdarītu tos darbus.

Tikai pastaiga pa pilsētu sevī ietvēra kaut ko dīvaini spilgtu. Pirmo reizi mūžā redzēju uz ielas beigtu cilvēku. Man vienmēr ir bijušas problēmas ar cilvēku asinīm, pat ja reizēm tikai par to tiek runāts. Mežā gan man nekad tādas problēmas nav bijušas, a tur es esmu redzējis ļoti daudz.
Jau ejot uz priekšu varēja redzēt, ka uz ielas ir pašvaldības policija un piebrauc arī policijas busiņš. Tad nu gāju cauri tunelim. A tur kaut kas guļ, pārklāts ar maisu. Blakus mierīgi tusē trīs policisti. (Es jau arī pareizs kads, ja ir, tad vajag ievērtēt, ne vienkārši novērst skatienu). Un tā visa kopaina bija grūti vārdos aprakstāma. Tas nav tāds drūms, vai pretīgs, bet tā kaut kādā ziņā dziļi. Kreisā roka bija ārpus maisa, tāda bālgana, dūrē savilkta. Turpat blakus pie galvas bija arī tāds sarkans asinspleķis. (Iesākumā pat likās it kā uz flīzēm būtu smadzenes.) Turpat kreisajā pusē vēl gulēja vīrieša melnā soma.
Un tas asins pleķis bija tas noteicošais - ka ne jau tas vīrietis tā vienkārši pakritis, sasiteis vai kā citādi organisms pārstājis darboties, bet kāds tur ir droši vien arī palīdzējis.

Es pagāju garām, turpināju ceļu un saņēmu sevi rokās, lai nav jāpiesēž, jāatiet. Un paliek tāda drūma pēcgarša. Zūd priecīgais noskaņojums.