Debesis Un Elle
Pirms vairāk kā gada es sēdēju pavēnī pieturvietā uz soliņa, man blakus pa labi glīti novietotas ceļasomas, pa kreisi – sirmgalvis. 'Metiet nost to smēķi, jaunā meitene, paklausiet, ko vecs leģionārs jums saka!' pēkšņi dzirdu balsi un pamanu, ka patiešām uztraukumā esmu izķeksējusi no paciņas dāmu cigareti un, sevī ierāvusies, kūpu kā skurstenis. Vecā leģionāra seja ir grumbaina un iekritusies, bet skatiens dzīves gudrs un skumjš. Viņš diez ko labi nedzird, tāpēc nevar atbildēt uz manis uzdotajiem jautājumiem, bet nevilcinās pagalam čerkstošā balsī stāstīt par saviem smēķētāja piedzīvojumiem, ar vēzi mirušajiem jaunības dienu draugiem, Baigo gadu, nelietīgo Latvijas prezidenti, kurai nospļauties uz leģionāru cēlajiem centieniem un nolādētajiem ebrejiem, kas pie visa bija vainīgi. Es klausos un ieinteresēti māju ar galvu, bet cigareti joprojām spītīgi turu pirkstos un prom nesviežu. 'Es esmu pabijis visur. Arī ellē. Tikai debesīs vēl ne.' viņš atkārtoja nolemtīgi jau kuro reizi. 'Gan pagūsiet,' es sirsnīgi attraucu. 'Sviediet prom, meitene mīļā. Un nekad vairs nesmēķējiet. Tad Jūs būsiet īsta latviešu zeltene. Un ar labu pieminēsiet veco leģionāru.' Līdz autobusa pienākšanai par laimi bija jāgaida vairs tikai minūte. 'Ak tad brauksiet uz lidostu, ko? Pa pasauli blandīties... Ziniet, ko, meitene, es jums teikšu - brauciet mājās pie mātes un nestrādājiet muļķības!' Ar vienu smadzeņu puslodi es saprātīgi un piekrītoši apsveru viņa teikto, ar otru domāju par vecuma vājprātu un iekāpju autobusā. Kas zina, varbūt arī es drīz nonākšu ellē, man atlika vien pašironiski prātot, domājot par saviem todienas plāniem. Šobrīd es esmu īsta latviešu zeltene, kas ar labu piemin veco leģionāru.