Vai nu vecuma fāze vai kas, bet kkā sāka pienākt apziņa, ka nu neizmantoju man ikdienā stundu skaitu tā, kā es pati gribētu - šķiet, ka ir par maz laika pašai un, ka par daudz laiku vienkārši nobumbulēju.
Parasti no rīta pamodos, pusstundu (citreiz ilgāk) nobumbulēju pa gultu, gaidot modinātāju, bakstot telefonu (tobiš, prokrastinējot). Ik dienu besījos, ka man sev sava laika ir par maz. Vakaros jau ir nogurums un visus gribās naxyi pasūtīt un iet šņākt. Tad kad?
Tā nu esmu nolēmusi celties ap 5:30-6:00 (iepriekš - ap 8:00), lai varētu doties garās suņpastaigās, lai var stundu iet ar vidējo pulsu 120, kamēr pilsēta vēl nav modusies. Šorīt sanāca bez modinātāja piecelties, kas ir zaibis.
Brīnījos, cik pilsēta ir dzīva pl. 7:00, kam kas tik agri sākas? o_O