JĀPĀRZIEMO
Ziema Latvijā nāk ar tumsu un netīru šļuru uz ielām, sniega mirdzums priecē tikai mirkli, pelēka, slapja un sagurusi škiet arī dvēsele. Tik tālu vēl Ziemsvētki, svecīšu gaismiņas jele vēl samanāmas.Tumsā, kas sāk biezēt jau agrā pēcpusdienā, uzmācas ilgas pēc siltām zemēm, apnicīgāk kā vasarā galvā spieto domas par dzīves jēgu, par priekšnieku netaisnību un padoto neuzticību, par draugu nodevību, par ierēdņu pērkamību. Un viss tik svarīgs, tiks svarīgs, un tik bezcerīgs, tik bezcerīgs…Kāpēc, iķitvai nazīt, es šiten esmu piedzimis?! – īgni domā latvietis, vājas laternas gaismā tīstoties mitrā mēteļa apkaklē, drebinoties nekurinātā dzīvoklī, vairoties no garāmbraucošo auto dubļu šaltīm.
Nudien, par piedzimšanu un šīs norises klimatisko joslu vismaz vainu var uzvelt citiem, bet visa tālākā dzīve, kāda nu padevusies, lielā mērā tikai paša pūliņu iznākums – tā nav priecīga atziņa rūpju māktam ziemeļu cilvēciņam, kurš ritina savu dzīvi drūmā apņēmībā, bez saules un gaismas lutināto dienvidnieku bezrūpīgās paļāvības uz nākotni. Dzīve vienaldzīgi nostāda izvēles priekšā vai ik dienas, teju katrs solis ir izvēle, kas lielākā vai mazākā mērā iespaido nākotni. Savu un cita. Pirkt vai nepirkt? Precēties vai neprecēties? Mācīties to vai šito? Piedalīties vai nepiedalīties? Būt godīgam vai nē, krāpt vai nekrāpt, sadarboties vai nesadarboties? Skaudri, nepatīkami, un atbildība daudz lielāka kā vecajos laikos – tajos, par kuriem bērniem nu pasakas stāstām, tajos, kad tiešām šķita, ka nekas daudz no tevis paša nav atkarīgs.
Nekad tu, cilvēks, nezini, ko izvēle tev nesīs. Vai nu - vai nu.
Reklāmas māca no mazām dienām: izvēlies labāko, izvēlies ko īpašu! Bet kas ir labākais? “Ko tu gribētu’”, – bērnībā mīlēju vaicāt pieaugušajiem,- “būt vesels un nabags vai bagāts un slims?” (Nez kāpēc toreiz neienāca prātā alternatīva – “slims un nabags vai bagāts un vesels” –bērniškā prātā jau bija paguvusi iesakņoties atziņa , ka visus labumus nemaz nedrīkst gribēt).
Nespēja izvēlēties esot slima gara pazīme. Man gan liekas – tās ir sakāpinātas bailes zaudēt – materiāli vai garīgi. Cilvēks laikam kļūst pieaudzis tad, kad skaidri apzinās, ko grib, vai vismaz – ko viņš negrib. Tad, kad cilvēks sāk zināt, ko nav vērts gribēt, - viņš ir kļuvis vecs.
Ar pārliecību pieņemts lēmums cilvēku dara mierīgu. Piemēram – zinu, ka neskriešu pasaulē brīnumus raudzīt, sagaidīšu tūkstošgadi te pat mājās. Zinu, ka gribu Latvijā dzīvot, kaut arī man Londona dikti patīk. Zinu – ja gribu te dzīvot, tad jācenšas lai šī valsts kļūst gaišāka. Arī ziemā. Pašai jācenšas. Kā? Kaut vai apzinoties savu izvēli – katru dienu – darbā un mājās. Pat pie televizora un avīzi lasot. Mēģinot nepagurt, nezaudēt cerību, neļauties tumsai un īgnumam. Svētkus svinot – cik bieži vien iespējams. Grāmatas lasot, teātri skatoties, mūziku klausoties - un tāpēc vajag mums bibliotēku, vajag operu, un Latvijas zinātni vajag, jaunus un izglītotus cilvēkus – visu, kas prieku un lepnumu raisa, jo nevar visu laiku ar nodurtām acīm strādāt.
Ak vai, novembrī, kad to vien gribas kā pabēgt tumsā zem deķa, aizmigt un aizmirst, ir tik grūti noticēt savu ikdienas domu un darbu nozīmīgumam.
Bet kaut kā taču jāpārziemo.

25.11.99