Labs piemērs ir Trampa apgalvojums par to, ka ASV pārņems Gazas sektoru.

Neticu, ka tas notiks, bet tas noteikti izraisīs diskusijas – vai ASV okupācija ir vēlama?

ASV bija Afganistānā diezgan ilgu laiku, un beidzās tas ar fiasko. Tomēr šajā okupācijas laikā Afganistānā dzīve bija labāka nekā zem Talibāna, nu vismaz sievietēm noteikti. Bet vairums politiķu par to nediskutē. Tā vietā tiek runāts par palīdzības sniegšanu šīm valstīm, un ka šīs palīdzības sniegšana ir būtiska.

Bet kā tas palīdz sievietēm, kuras mācījās par ārstēm, lai palīdzētu cilvēkiem, bet tagad ir iedzītas virtuvē? Tā vietā ASV atsūtīs nedaudz naudas un brīvprātīgos, kas veiks vakcinācijas bērniem un aizpildīs to robu, ko šīs jaunās ārstes pašas būtu varējušas izdarīt?

Tā ir politiska traģēdija, kurai nav viegla risinājuma. Tāpēc arī cilvēki izvēlas par to nerunāt, jo risinājuma trūkums liek visiem justies nekomfortabli. Lai nebūtu jārunā par risinājumu trūkumu, politiķi izvairās runāt par pašu problēmu.

Arī Gazā nav risinājuma. Bet varbūt tomēr ir? Vairums kreiso politiķu arī izvairās runāt par šo problēmu. Vai arī izvēlas runāt par kaut ko citu, piemēram, ka Izraēla veic Gazā genocīdu.

Bet ja ASV okupētu Gazu, tad vairs nevaram runāt par Izraēlas veikto genocīdu un politiķi būs spiesti runāt par īsto problēmu, kas ir Gazā. Tas veicinās diskusijas, pat ja ASV nekad reāli nepārņems Gazu.