https://www.denverbasicincomeproject.org/research
Jaunais pētījums, kurā bezpajumtniekiem dod naudu $1000 mēnesī. Paskatās pēc gada un 44% jau stabili dzīvo kādā mājoklī, salīdzinot ar 6% pētījuma sākumā (es gan nesaprotu, kāpēc šie 6% tiek saukti par bezpajumtniekiem, bet laikam sīkāk jālasa metodoloģija).

Izklausās pēc lieliem panākumiem. Hip-hip, urā!

Bet nē, jo pētījumā ir arī kontrolgrupa, kurai deva tikai $50 mēnesī, un no tiem pētījuma beigās 43% ir stabils mājoklis. Atšķirība nav statistiski nozīmīga. Kas nozīmē, ka ir (1) bezjēdzīgi dot bezpajumtniekiem $1000 mēnesī. Varbūt $50 ir pilnīgi pietiekami.

Šis parāda randomizēto pētījumu spēku. (2) Veicot pētījumus, cilvēki tiek regulāri novēroti un tas ievērojami maina viņu uzvedību. Ja nav labi izvēlētas kontrolgrupas, tad var iegūt ļoti daudzus un dažādus viltus rezultātus.

(3) Randomizētos pētījumos var pētīt ļoti dažādas lietas.

Ja tas netiek darīts, tad visdrīzāk tāpēc, ka pētnieki jau zina, ka rezultāti būs negatīvi. Tāpēc viņi nodarbojas ar bulšitu. Tā arī ir lielākā mūsdienu zinātnes problēma – pārāk daudz bulšita.

Piemēram, Latvijā cilvēki tic, ka caureju pēc antibiotiku lietošanas var novērst ar probiotikām. Ir vesela industrija, kas tās reklamē. Bet reāli pētījumi ir negatīvi. Es Latvijā tālākizglītības kursos klausījos farmācijas uzņēmuma sponsorētu lekciju, kurā izvērtēja pētījumu ar probiotiku lietošanu un pētījuma rezultāti bija negatīvi. Farma pārstāvis, aci nepamirkšķinot, turpināja stāstīt, ka lūk, tieši tāpēc ir ieteikts lietot probiotikas, jo dažiem cilvēkiem tās var būt noderīgas. Es tad sapratu, ka cilvēkiem neinteresē pētījumu rezultāti. Viņiem pietiek ar ticību, ka, pat redzot skaidrus pētījuma rezultātus, ka probiotikām nav nekāda efekta, viņi turpinās teikt, ka tās ir efektīvas.

Skots Loklins ir labi uzrakstījis par šo: https://scottlocklin.wordpress.com/2024/06/25/im-a-scientist-i-dont-believe-in-anything/