Klejotājs -

zin, ko?
mēs tieši tādas pašas pārdomas un satraukums. tāpēc mēs ar māsu rīt brauksim pie vecvecākiem ciemos, kopt ģimeniskās saites un mīlēt tos, kas svarīgi, kamēr vēl ir, ko mīlēt.
bet vispār biedējoši to apzināties, ka ne visi ir mūžīgi.

(Atbildēt) (Diskusija)

runa nav par mūžību. neviens no šejienes nav aizgājis dzīvs, bet...

lai kā es gribētu, es nespēju pateikt citiem, ka mēs ar senčiem iesim tur un es esmu darījis to ar viņiem, un mēs bieži sazvanamies un tā. jo nekas no tā nav bijis taisnība... man nav attiecību.. vispār nav. un ez tāpat zinu, ja es aizbraukšu un satikšu viņus vai pazvanīšu, tad man nebūs ko teikt... un tie nav tie vecāki, kas vispār kaut ko vēlas mainīt, darīt vai arī pret kaut ko sacelties. paveci jau...

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

man ir tāpat. tikai ar to atšķirību, ka mana muterīte tajās retajās reizēs, kad satiekamies, mēģina manī atrast draugu. nevis bērnu, bet draugu - kādu, kuram pastāstīt savas problēmas, padomu paprasīt.
bet pie tā bezpersoniskuma ar laiku pierod un pārstāj par to pārdzīvot.
pēc tam sāk izbaudīt.
un vēlāk jau samierinās, vienkārši pilda pienākumus pret viņiem, kļūst par labu un gādīgu, un atsaucīgu bērnu. par tādu, ar kuru var citām tantiņām lielīties. un dažreiz šī loma pat sagādā prieku.

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

viņiem ir tikai jālielās ar dēlu, kas ir izaudzis pats

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

jā.

bet pašam tomēr ir visforšākā sajūta par to, ka pats ar saviem nadziņiem visu ir izkašājis un izcīnījis, vai ne? 8)

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

bet dzejolis ta paliek. tie nadziņi plēš vairāk nekā paša...

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

nu...
uz šito man vairs nav atbildes.
nu jau par vēlu.

(Atbildēt) (Iepriekšējais)