Klejotājs - Komentāri

man ir tāpat. tikai ar to atšķirību, ka mana muterīte tajās retajās reizēs, kad satiekamies, mēģina manī atrast draugu. nevis bērnu, bet draugu - kādu, kuram pastāstīt savas problēmas, padomu paprasīt.
bet pie tā bezpersoniskuma ar laiku pierod un pārstāj par to pārdzīvot.
pēc tam sāk izbaudīt.
un vēlāk jau samierinās, vienkārši pilda pienākumus pret viņiem, kļūst par labu un gādīgu, un atsaucīgu bērnu. par tādu, ar kuru var citām tantiņām lielīties. un dažreiz šī loma pat sagādā prieku.