 |
Journal | Friends | Archive | User Info | memories |
Klejotājs - Mani sauc Erlends (un šis ir mans brālis Lūks)
| 23. Mar 2009 01:44 Mani sauc Erlends (un šis ir mans brālis Lūks)
1 Labdien. Es esmu Erlends. Un man ir divdesmit četri. Vispār jau drīz būs divdesmit pieci. Spriežot pēc aprēķiniem. Pasē rakstīts, ka dzimis. 18.oktobrī. Tātad svari. Tie jubilāri, kuri savas dzimšanas dienas svin laikā no 13. – 22. oktobrim, skaitās trešās dekādes Svari. Atšķirībā no pārējās dekādēs dzimušajiem Svaru zīmes pārstāvjiem, viņi ir samērā līdzsvarotas personības. Šie Svari ir pozitīvi tēli, apveltīti ar augstu goda apziņu un spēju saprast apkārtējos. Mīl kārtību, mieru un harmoniju, tāpat kā pārējie Svaru zīmes pārstāvji. Necieš, ja kāds strādā pavirši vai nav kompetents lietā, ko pārstāv. Viņiem piemīt ass prāts, labas runas dotības un prasme rast izeju no sarežģītām situācijām. Labi izprot situāciju, māk analizēt, skaidri spriest. Līdz ar to viņi labi var orientēties cilvēkos un notikumos. Ir laipni, patiesi, godīgi, labvēlīgi pret apkārtējiem, tāpēc ir gaidīti viesi un jauki kolēģi. Vieņiem patīk filozofēt, bet var arī loģiski spriest. Tā lūk. Neviena slikta vārdiņa. Un vispār... Tā tam arī vajadzetu būt. Visus šos sešpadsmit, nu jau gandrīz septiņpadsmit gadus esmu mīlēts un kopts, un tas man ir iemācījis mīlēt un kopt. Katru dienu es burtiski alkstu par kādu rūpēties. Kādu pasargāt. Pa dienu es strādāju rehabilitācijas klīnikā par pediatra asistentu. Mīlestība pret bērniem nepārgāja no Erīnas laikiem. Un klīnikas dzīve ir liktenīga. Bet pa naktīm? Pa naktīm es vēl aizvien sapņoju. Ka pats tieku aprūpēts. Ka man nav jāuztraucas par citiem. Vai es esmu laimīgs? Es nezinu. Finansiālais stāvoklis. Veiksme studijās un darba meklējumos. (Viena no top desmit rehabilitācijas klīnikām visā kontinentā) Seja vietā. Izskatos pēc mātes. Tās pašas brūnās acis. Tie paši kastaņbrūnie mati. Kupli. Jā, protams, arī daži draugi. Kaut gan dažreiz viņiem neticu un, slimnīcas dēļ, ar viņiem tiekos reti. Tāpēc to skaits lēnām sarūk. Laikam man ir lemts dzīvot mūžīgā dvēseles un saskarsmes celibātā. Pat pašam negribot pasaule no manis aizgriežas. Paliek vienīgi bērni. Pa dienām. Pa naktīm? Nu, protams, jūs jau ziniet. Bet tas viss liecina par laimīga cilvēka eksistenci. Mūsdienās. Bet es neesmu. Laimīgs noteikti nē. Varētu jau teikt, ka man pieder viss. Bet vai man pieder īsta drauga plecs? Vai ir kāds, kurš mani mīl, kad man ir ne tikai taisnība, bet kad man tās arī nav? Visu mūžu ir bijis pirmais variants. Un kas ir tagad? “Ak, dārgo dakter, jums laikam ir taisnība” vai “Mēs darīsim tā, kā jūs teiksiet, dakter, vai ne, mazo ķipariņ?” Divdesmit piecus gadus garas alkas. Divdesmit piecus gadus garas alkas būt zem kāda pleca un dabūt pliķi sejā par nedarbu. Bet neviens nedod. Tikai tad, kad pie debesīm neredzamā auklā pakaras mēness, jūtu, ka man jāpieiet pie loga. Paveru aizkarus un zinu, ka tur kāds ir. Bet nevienu neredzu. Reizumis vējš lapas plūkā. Un tas es vienkārši no ādas lienu ārā. Gribas sist ar dūri pa rūti un noasiņot. Kaukt caur loga rāmi un lamāties, lai tas maita parādās. Neslēpies aiz koku stumbriem! Ja esi tik īsts, cik īsts tu man liecies, velcies ārā! Neuzrodies kā šķidra rīta rasa! Un vienreiz... Viņš uzradās gan. Ne kā tā škidrā rasa, bet... Kā cilvēks. Miesa un asins. Mana miesa un asins. 2 iet līdzi - eju līdzi     | |
Comments:
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}