Sveika. Tu esi uz vietas? Jā. Es pēc trijām minūtēm būšu pie tevis. Pa ceļam satiku Rūdolfu. Viņš lūdza tev kaut ko atstāt. Labi. Noskriešu tev pretī. Un tad viņš atnāca. Kā vienmēr smaidošs. Elegants. Un ar lielu dāvanu saini rokās. Es kaut kā gaidīju kādu dokumentu izskatīšanai. Vai kaut kādu darbiņu. Bet atnāca ar dāvanu. Un teica: "Tu izskaties izkāmējusi." Es: "Atļaušos to uztvert kā komplimentu." Tās pašas mīļās acis. Tā pati mīļā balss. Tas pats miers un stoicisms. Eh... Un tagad sēžu un klausos ziemassvētku diskus, ko man iedeva sargs, kurš līdzinās policistam no Magnolijas kā kaut kad senā pagātnē raxtīja kemune ("tas policists no Magnolijas sēž attīstības aģentūrā, paskatieties, kad iesiet pa Pērses ielu" kemune ). Un vislabākā no visām dziesmām I am driving home for Christmas. Nu tā ir mīļa dziesma. Ar atmiņām. Ir nežēlīgi karsti. Esmu novilkusi visu ko vien var novilkt, lai nepārkāptu pieklājības robežas. Gaidu vakaru, lai baudīt mieru. Lieliem malkiem no brūnas māla krūzes.