pie frikas nolēmu, ka sākšu rakstīt mīlas dzeju nopietni. dzejolis par zeugmām bija tikai farss.

Tev āda kā zīdpapīrs,
vai Tu būsi mans vīrs?
nekas, ka nevari man pakasīt labo celi,
vismaz sildi un un tēlo veli

šo sacerēju, veroties anetes kaķa sejā. viņas kaķis noteikti ir daudz jēdzīgāks par aigas ščadrinieces sīko kverpļsuni, kurš rej tad, kad uldis mēģina pakasīt savu muguru.

pēkšņi man uznāca tāda eksistenciālas pārdomas, kas mani nepārsteidza, bet, skatoties raidījumu "cīņas klubs", kas ir vissnesmukākā televīzijas pārraide kopš latvijas eirovīzijas atlases, radu skaidrību par manām un anetes attiecībām. sacīju viņai, ka you are not the one for me, can`t you see, you son of a bitch. uz to viņa man atbildēja visai nemierīgi - iegrūžot man degunā rožu eļļu, kas ir apmēram tik slikti kā kutināt.

turpmāk es atskaitīšos par visiem notikumiem savā dzīvē. nu, tagad piezvanīšu sandrai. ceru, ka viņa man pastāstīs kaut ko šokējošu, bet neticu, jo jau dažas dienas man ir zudusi ticība tam, ka mani vēl kāds varētu šokētt, pat es pati ne. astotajā klasē angļu valodas skolotāja, kura apgalvoja, ka kukaiņi un putni nav dzīvnieki, sacīja, kar arī viņu nekas nevarot pārsteigt, jo viņa ir pieredzējusi visu. šķiet, nākamajā stundā zane cērpiņa pamanījās skaļi atraugāties. uz to skolotāja reaģēja sakot, ka kaut ko tādu neesot pieredzējusi (viņa arī domāja, ka tā, kura ir atraugājusies, esmu bijusi es, tādēļ lūdza mainīt lokācijas vietu).
bet, tā kā es zinu, kas ir dzīvnieks un kas ne, man nav izredžu ieberzties.