Reliģija un ne tik ļoti...
Es protams tā tikai vēderu kasot domāju, bet es tā savā nodabā aizdomājos, ka šite te, nu te Latvijā, jo es nezinu kā ir citur, bet man tomēr gribētos runāt par visu Eiro-Amerikānisko kultūras daļu ir baigās ziepes ar reliģiju.
Lielākā daļa cilvēku netic nekam, vienkārši dzīvo. Un viņi nav arī ateisti. Nē, ja tā pajautās, tad viņi protams tic "kaut kam", un pārsvarā jau kaut kādai pēcnāves eksistencei, pēcnāves dzīvei. Un mierīgi dzīvo tālāk. Gan jau kaut kad, nākošajā dzīvē, gan jau kat kā.
Pārliecinātam kristietim tā kā ir tikai viena dzīve, bet nu jebkurā gadījumā, Dievs ir Žēlastība, tātad gan jau nekas slikts pēc nāves nenotiek, notiek kaut kādas mistiskās "debesis", "paradīze" (no kuras jau vienreiz, sasodīts, izdzina, un pielika ķerubus ar zobeniem rokās, lai neviens nenāk iekšā, bet nekas, tagad Pēteris pa mazajām durtiņām ved iekšā:)) ), bet jeburā gadījumā, notiek "dzīve" (mūžīgā). Un tautā ir arī dzīvs priekšstats par šķīstītavu, kurā var pamocīties, izpirkt grēkus, un tad laimīgs doties uz debesīm.
Par visādām tur citām ienākušajām 20 gs. "sērgām" budistiem/krišnaītiem, utt, tik smalki nezinu, neizteikšos, bet tur taču ar visāda veida eksistences pēc nomiršanas, vai ne??
Nē, nu labi, es vispār nezinu. Es vienkārši sāku domāt, ka tas patiešām īstenībā ir šaušalīgi iedomāties, ka nomirstot beidzies un viss, sapūsti. Vienīgā turpināšanās ir tad, ja bērni un bērnu bērni piepildīs zemi kā zvaigznes debesis. Bet no otras puses, ja tā iedomājies, un tā PA ĪSTAM saki, ka jā, man ir tikai viena ŠĪ dzīve, tad varbūt uz to dzīvošanu sāc skatītes savādāk. Bet no otras puses - kā sāvādāk?? Jādzīvo vien ir. Nedomā, ēd, guli, pisies, maksā kredītu un dzīvo tālāk.
Un tomēr interesanti. Varbūt senie ēģeptieši nemaz nebija tādi muļķi balzamējoties. Tas nekas, ka tagad veiksmīgākos (vai neveiksmīgākos) visādos muzejos saliek, jo galu galā tiek nodrošināti vēl labāki saglabāšanās apstākļi. Un tajā pašā laikā senie cilvēki, kas nomirušos dedzināja, varbūt arī nebija tādi muļķi, jo no mirušajiem baidijās, a tā sadedzini - un miers.

Katrā ziņā domāt par dzīvi un nāvi ir bailīgi.
Un vēl man nez kāpēc liekas, ka pasakot, ka nomiršana ir beigas un viss, pasaka arī, ka cilvēks ir sasodīti vientuļš. Viens pats. Katrs ieslodzīts savā miesā. Un tas ir drausmīgi, drausmīgi vientuļi. Tāpēc gribas to Dievu un caur viņu - citus cilvēkus.

Bet nedomāšana, un mierinošā doma, ka pēc tam jau viss turpinās, rada savā ziņā bezatbildīgu dzīvošanu. "Dzīvošanu, nevis eksistēšanu" - :)))) .