tikpat veikmīgi var argumentēt , ka doma, ka pēc tam jau nekā nav, rada bezatbildīgu dzīvošanu , jo nebūs par to jāatskaitās radītājam vai vismaz savai sirdsapziņai. ticība radītājam kāreiz ir pēdējais ētikas arguments, aksioma tikumīgai dzīvei, un visvairāk priekš tiem , kas nesaprot , ka arī tāpat var dzīvot saticīgi.