Ričards Ingrems, Kad atgriežas pagātne
Labas latviešu spriedzes grāmatas meklējumi turpinās. Diezgan nesen Zvaigzne pasludināja, ka ir parādījies jauns latviešu autors, kurš raksta ar noslēpumainu pseidonīmu Ričards Ingrems. Zvaigzne izdod autora otro grāmatu, bet es iepazīšanās nolūkā nopirku Ingrema pirmo darbu “Kad atgriežas pagātne”.

Sižetu par Detroitas detektīvu, kas ķer no cietuma izmukušu maniaku, nav vērts atstāstīt. Autors, kā liekas, ķer kaifu rakstot par visādiem Kūperiem, Teiloriem un Beketiem; diemžēl vairāk apjoma par vārdu izdomāšanu autors viņiem piešķirt nemāk.

Lasot drīz vien kļūst saprotams, ka grāmata nav vienkārši slikta... Ingrema grāmata ir slikta kaut kādā īpašā veidā.

Labai grāmatai var norādīt priekšrocības un trūkumus, sliktai var izsmiet vājās vietas. Par šo grāmatu nav ko teikt. Tas nenozīmē, ka tā ir viduvēja - tieši otrādi, “Kad atgriežas pagātne” ir sliktāka par sliktu.

Tajā viss ir nepareizi. Tā ir grāmata, kas nav grāmata. Laikam izdevniecības bieži iegūst nelasāmus manuskriptus, taču “Kad atgriežas pagātne” pa īstam ir iznākusi uz papīra. Tas padara grāmatu par tik īpašu.

Tā bija vienreizēja pieredze. Es jutos pagodināts ikreiz, kad ņēmu grāmatu rokās. Es biju pārdabiskas auras apdvests, kad šķīru tās lapas. Es pateicos liktenim, kad iemetu grāmatu miskastē.