cik gan absurda un naiva ir mana ticība rītdienai (nejaukt ar future) - es to iedomājos kā tādu baigo potenciālu, kurā es noteikti visu izdarīšu, kurā es paspēšu daudz vairāk un kurā (galvenais!) man gribēsies un sanāks daudz labāk. ar šādām domām ir tik viegli aizmigt. rītdiena protams vienmēr pienāk, ne gluži tāda, kā gaidīts. taču atkal pret vakaru manī pamostās pārliecība, ka vot nākamā diena točno būs varena.