Lupata
Tev vajadzētu vairāk kustēties. -Paskaties, par ko pārvērtušās tavas kājas! Tās taču ir palikušas par kaut kādiem stabiem.. Es brīnos, kā vispār tās tevi vēl nes? Un rokas! Tu taču nevari pat noturēt neko. Atceries savu vēderu, kā mēs kādreiz priecājāmies uzlūkojot to? Un cik mums abiem bija patīkami aiztikt to – tas rievainais stingrums, kas acumirklī varēja pārtapt par mīkstu spilvenu, lai atkal saspringtu visā cietumā, reaģējot uz pieskārieniem.. Kas tie par dīvainiem krakšķiem galvu pagriežot? Kāpēc no tupus stāvokļa vari tikt augšā tikai satverot pasniegtu roku? Un tā atkarājošā ļenganība, par to vispār labāk neizteikšos..
Tev vajadzētu piedomāt par to. Vai tiešām tu nedomā neko darīt lietas labā, samierinies ar visa mainīgo dabu? Ja tu nerūpējies par sevi, kā gan tu vari rūpēties vēl par kādu citu? Vispirms jau tikai sevis dēļ, protams.. Cik gan veselīgas domas var mist tādā nolaistā ķermenī? Saki tikai, ka čokurošanās nav beigu sākums, tā ir tikai mirklīga vienaldzība..
Atver logu, skriesim lietū, iesim saulē! Ejam dejot?