... ([info]adore) rakstīja,
@ 2015-07-08 19:40:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vienīgā mana bezizejas situācija ir vilcienu cilvēks. Klausīties L. stāstītajā, ka viņš vēloties pavadīt nakti pie viņas nākamnedēļ. Pēc tam redzēt viņu vakara vilcienā. Pamanīt, ka viņš aizvien ar skatienu meklē mani. Es neesmu greizsirdīga. Esmu lirisks vējš šodien. Man nekas nesāp vairs un nesāpēs vēl simts vientulības gadus. Kaut kur sevī es atlaižu savu sapni par attiecībām, par mīlestību. Kā balonu vējā. Un kļūstu brīva. Vīrieši tagad ir tikai cilvēki, ko es varu pieņemt ar visiem viņu trūkumiem un interesantajām iezīmēm. Un neko negaidīt. Nevērtēt. Varbūt manai dvēselei patiesībā vienmēr visvairāk ir vajadzējis brīvību, un visas manas lielās skumjas ir vien sabiedrības uzspiesto modeļu īstenot nespēja. Sāpīgie audi pamazām ir atmiruši. Varbūt tas ir sapnis, kurš tagad samazināts līdz minimumam un nogrūsts sirds tālākajos kambaros. Varbūt citādāk nevar turpināt šo brīnišķo dzīvi. Jo tā mani ir apreibinājusi, un es mīlu visu tik ļoti, bet bez īpašas pieķeršanās.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]negaisiic
2015-07-08 20:22 (saite)
Atlaišana ir ceļš uz mīlestību :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]adore
2015-07-08 20:38 (saite)
Droši vien :) Vienkārši pašlaik mīlestība ir jēdziens, ko man ir grūti iztēloties. Tā tik daudz reižu šķiet aizvērusi durvis manā deguna priekšā, ka man nav ne jausmas, kā tā vispār izskatās. Visdrīzāk esmu bijusi pie nepareizajām durvīm, un viss ir kaut kā daudz vienkāršāk, bet tomēr arī lielākoties uz mūsu pašu stīgu spēka un gribas skanēt rēķina. Par savām stīgām es nelieku galvu ķīlā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?