Vienīgā mana bezizejas situācija ir vilcienu cilvēks. Klausīties L. stāstītajā, ka viņš vēloties pavadīt nakti pie viņas nākamnedēļ. Pēc tam redzēt viņu vakara vilcienā. Pamanīt, ka viņš aizvien ar skatienu meklē mani. Es neesmu greizsirdīga. Esmu lirisks vējš šodien. Man nekas nesāp vairs un nesāpēs vēl simts vientulības gadus. Kaut kur sevī es atlaižu savu sapni par attiecībām, par mīlestību. Kā balonu vējā. Un kļūstu brīva. Vīrieši tagad ir tikai cilvēki, ko es varu pieņemt ar visiem viņu trūkumiem un interesantajām iezīmēm. Un neko negaidīt. Nevērtēt. Varbūt manai dvēselei patiesībā vienmēr visvairāk ir vajadzējis brīvību, un visas manas lielās skumjas ir vien sabiedrības uzspiesto modeļu īstenot nespēja. Sāpīgie audi pamazām ir atmiruši. Varbūt tas ir sapnis, kurš tagad samazināts līdz minimumam un nogrūsts sirds tālākajos kambaros. Varbūt citādāk nevar turpināt šo brīnišķo dzīvi. Jo tā mani ir apreibinājusi, un es mīlu visu tik ļoti, bet bez īpašas pieķeršanās.