Nebija nekārtības, kas pavērtu durvis uz atpestīšanu, bija tikai netīrība un nabadzība, glāzes ar alus mielēm, zeķes stūrī, gulta, kas oda pēc seksa un matiem, sieviete, kas slīdināja savu smalko un caurspīdīgo roku pār maniem gurniem, bet glāsts, kas mani uz brīdi izrautu no šī bezgalīgā nomoda tukšuma vidū, kavējās. Bija par vēlu, kā allaž, par vēlu, jo, kaut arī mēs mīlējāmies daudz, laime noteikti bija pavisam kaut kas cits, iespējams, kaut kas nesalīdzināmi skumjāks par šo rimtumu un baudu, un varbūt līdzinājās degunradzim vai salai, nebeidzamam kritienam nekustīgumā. Maga nenojauta, ka mani skūpsti bija kļuvuši kā acis, kas atvērās kaut kur tālu aiz viņas, un ka es atrados it kā ārpusē, uz glavas ierauts citā šīszemes veidnē, kā apreibis locis melnā naktī stāvēdams kuģa pīķī, kas šķēla laika ūdeņus un noliedza to.

(Hulio Kortāsars - "Klasīšu spēle")