par zēnu rotaļlietām
Garažas dienasgaismas lampu apgaismojumā VIŅŠ izskatījās auksts, auksts un draudīgs. VIŅA muskuļotajos sānos atmirdzēja trīsuļojošā, aukstā gaisma. No tumšā kakta iznira stāvs, mazs, melns, lampu gaismā mirdzēja tikai viņa plikkais galvvidus un baltās acis, kuras raudzījās no bārdainas, vēja aprautas sejas. Izdvešot skaņu:” nu po probuj”, stāvs iespieda manā miklajā plaukstā dzelzs stienīšu un mazu plastmasas kārbiņu mudžekli. Drebošām rokām ritināju vaļā saišķi, līdz atradu pareizo plastmasas kārbiņu uz kuras bija divas podziņas. Pavērsu kārbiņu pret VIŅU un nospiedu vienu no podziņām. Ne vārda neteicis VIŅŠ pamirkšķināja ar savām aukstajām acīm. Saņēmu dūšu un sāku VIŅAM tuvoties. Lēni, piesardzīgi, kā dresētājs lauvam. Noglāsti zvēru, pakasi tam aiz auss, tā ir privilēģija un drosme, jo jebkurā mirklī viņš var tevi saplosīt gabalos. Tā pat ar es, piesardzīgi apgāju viņam apkārt. Iegravētās miroņgalvas viņa sirdī lika man nodrebēt. Noglāstīju viņa auksto, plato muguru. Roka atstāja miklu sliedi. Lēnām, piesardzīgi uzrausos uz VIŅA kamiešiem. Assinsspiediens uzkāpis līdz maksimumam un sirds duna atbalsojas smadzenēs. Ķimerējos ap dzelzīšu mudžekli, līdz rodu īsto, to, kurš atmodinās nezvēru. Tas mirklis ir klāt, teju teju bīsts modīsies, un es būšu tas, kuram būs jātur pavada. Nezvēra pirmā skaņa atbalsojās manī kā pirmais pavasara pērkons, es paplūcu VIŅU aiz auss, un VIŅŠ ierēcās vēl skaļāk. No tuvējiem krūmiem pamuka kaķi. Palaidu VIŅU vaļīgāk. Aukstā sirds bija atdzīvojusies, tā elpoja rimti un vienmērīgi, nedzīvajās acīs iesvīla siltums. Ar apbrīnojamu gaišumu tās raudzījās nakts tumsā. Sāku nomierināties, zvērs mani klausīja un plikpaurainais vīrs vienaldzīgi zelēja cigareti, kas viņa strupajos pirkstos bija saspiesta kā papiross. Nedroši iecirtu viņa sānos piešus un sāku līgani slīdēt pa rudens lapu piebārstīto ieliņu. Es jutu, ka VIŅŠ mani saudzē, es jutu ka VIŅAM pietiek spēka mani nogalināt, saplēst gabalos, iznīcināt, bet VIŅŠ tikai rimti klausīja manām pavēlēm. No VIŅA sirds nāca siltums, gribējās pieglausties, aptaustīt, kā liesmu, kura tik aicinoši vilinai tai pieskārties, bet beigās apdedzina tevi.
“Tagda v subbotu sozvoņimsa?” novilka vīrels slēdzot ciet garāžu. “Jā, da, sazvanīsi...oņemsja, obezaķeļno”, es murmināju. Man negribējās, ka aizveras garažas durvis un manam skatam pazūd šis briesmonis, kurš reizē ir tik mīļš. Šonakt negulēju. Es domāju par VIŅU, par nezvēru.
Un par trim, sasodītiem, eirosiem.
UPD. Eu smerdeli, es tev varu iedot kristīgās akadēmijas nolīmīti, kuru tu vari uzlīmēt uz sava bēmiksa.
TAXAXXAAAXXAAA