Miegaina. Kad piekritu pieskatīt suni, neviens mani nepabrīdināja, ka tas sasodītais plušķis sāks riet un smilkstēt precīzi pussešos. Laukos jau viegli, atver durvis un izlaid suni sētā. Šeit, pilsētā, man nākas pusnomodā ģērbties un iet pastaigā. Līdzi, protams, ņemot melnus maisiņus. Nekas "labāk" nesasilda aukstajā rītā nosalušos pirkstus, kā suņa kakas siltums, kas jūtams caur plāno celofānu.

Arvien vairāk pārliecinos, ka mums suņa nebūs. Spalvas nav tas trakākais, kaķi arī spalvu met, bet tā suņa smaka un tā uzmācīgā uzmanības pieprasīšana. Kā arī, tā kā tas suns ir mazs un bailīgs, bezjēdzīgā riešana mazākā trokšņa vai pēkšņas kustības dēļ. Un šonakt es pieķēru to suni mūsu gultā. Tas viltīgi nogaida, kad mēs esam cieši aizmiguši un momentā lec gultā gulēt pie mūsu kājām. Labi, ka vēl tikai viena nakts un viens agrs rīts un suns būs atpakaļ pie saviem saimniekiem. Mīļotais vakar ieminējās, ka viņš ir priecīgs, ka mums būs kaķis, nevis suns (urā, urā, urā! pirms četriem gadiem viņš neko tādu nebūtu teicis).