GABALIŅŠ
Jūs, droši vien, zināt, ka pēdējie iespaidi vienmēr ir visspilgtākie. Tie aizēno visus iepriekšējos, peld apziņas virspusē, un tikai pēc laba laika nosēžas, ieņem savu īsto vietu visu jebkad gūto iespaidu vidū vai arī izgaist pavisam.
Pēdējie iespaidi šobrīd ietekmē arī manas pārdomas par mākslu, kuras pēc pāris nedēļām vai pat dienām varētu būt pilnīgi citādas. Jo relativitāte un pieņēmumi ir visa, arī mākslas, pamatā.
Nesen, pēc lielās vētras, es apciemoju kādu vecu kundzi laukos. Viņa tur pieskata savu bērnu māju un mocās ar garlaicību, viena pati mežā. Kundze kaut ko adīja. Adījums, tāds maziņš un neizprotams, neizskatījās ne pēc kā, un tomēr bija skaists. Es jautāju viņai:
- Kas tas ir?
- Ai, - viņa atbildēja. – Vispār nekas. Tikai tāds gabaliņš.
Pēc tam es pabiju Āfrikā.
Un nupat izlasīju Ungārijā dzimušās, Francijā dzīvojošās un rakstošās Agotas Kristofas grāmatu „Biezā burtnīca.”
Visus šos tik dažādos iespaidus man vieno alūzijas par rāmjiem.
Droši vien katram no jums ir kāds priekšstats par afrikāņu mākslu un tās nozīmi Eiropas mākslas attīstībā 20.gadsimta sākumā. Tomēr skaistākais mākslas darbs, ko es Āfrikā redzēju, bija kāda afrikāņu zēna no lupatām, zilajām plastmasas kulītēm un striķiem pašdarinātā spēļu bumba. Tāda daudzlietota, pielāpīta un labota. Tas bija vienīgais saprātīgais un skaistais izmantojums mazumiņam to miljardu zilo plastmasas kulīšu, kas šobrīd kā rietumu civilizācijas liecība, šķiet, vienmērīgā slānī sedz lielāko daļu Āfrikas kontinenta.
Es redzēju vienmuļus, netīrus, pelēku putekļu klātus ciemus ar pelēkiem pussagruvušiem vai nepabeigtiem akmens un betona graustiem. Un neizbēgamajiem zilo maisiņi sanesumiem malu malās. Ciemus, kuros nekas neliecināja, ka to iedzīvotāji kaut mirkli būtu domājuši par savas vides, kaut tikai mājas priekšas skaistumu un kārtību. Kur nu vēl mākslu. Tomēr ikviena baskāje meitene, kura rotaļājas starp drupām un drazām, ir ģērbta netīrā šifona vai mākslīgā zīda princeškleitā, kuras krāsa zem visuresošo putekļu kārtas ļauj tikai nojaust tās kādreizējo spožumu. Un, droši vien, skaistas ir svešinieku acīm paslēptās, ar hennu tetovētās sieviešu rokas un kājas: –looks very nicely, - ar intīma noslēpuma pieskaņu balsī par savu sievu mums stāsta kāds bārmenis, kad interesējamies par hennas tetovējumu tehnoloģiju. Sievietēm, tām, kuras nav ortodoksālas musulmanietes un netinas melnā no galvas līdz kājām, tīk spilgti apdrukāts katūns, vizuļojoši sintētiski audumi, zeltītas mežģīnes un spožs atlass.
Savukārt tas, ko mēs līdz šim esam raduši saukt par afrikāņu mākslu, ir pārvērties par masu preci. Ebonīta griezumi un krellīšu virtenes tiek piedāvātas tikai tūristiem. Ja zanzibārieša mājsaminiecībā ir kāds priekšmets, tas darināts no plastmasas vai skārda. Ikvienā tirgū, šķiet, pieprasītākais priekšmets ir smeļamais kausiņš, kurš izgatavots no tukšas konservu bundžas un tai piestiprināta primitīva koka kāta.
Es lūkojos atpakaļ savās atmiņās pēc kaut kā, ko varētu nosaukt par mākslu, bet redzu tikai skaistos cilvēkus, viņu vaibstus, grāciju, augumus, tērpu krāsas.
Bet, protams, ja ļoti vajag, es protu mākslu ieraudzīt visur. Trūcīgā mītnē ar blietētas zemes grīdu un skārda katliem pie sienas, noplukušos vēlēšanu plakātos pie mūra sētām, frizieru izkārtnēs ar smieklīgiem zīmējumiem, koši svītrainajā plastmasas paklājā, uz kura sēžot, mums no zilām plastmasas bļodām tiek piedāvāts mājās gatavots ēdiens, jebkurā krāsu salikumā, ko veido kāda zemē nomesta veca lupata un tās fons. Brīžiem man ienāk prātā, ka tā jau ir zināma samaitātība. Vai slikts ieradums. Un arī it kā pārāk vienkārša recepte: ierāmē gabaliņu īstenības un dabū mākslu.
Vispārsteidzošākais, ka tas patiesi var būt jebkurš gabaliņš – izrādās, ka vissvarīgākais ir rāmis.
Arī lasot Agotas Kristofas grāmatu man jādomā par rāmjiem.
Triloģijas pirmajā daļā divi zēni, dvīņi, kuri kopīgi raksta dienasgrāmatu, paskaidro savu rakstīšanas principu:
„Mums ir ļoti vienkāršs likums: uzrakstītajam jābūt patiesībai. Mums jāapraksta tas, kas ir, tas, ko redzam, dzirdam, daram... Ir aizliegts rakstīt: Mazā Pilsēta ir skaista, jo varbūt Mazā pilsēta ir skaista mums un neglīta kādam citam... Tāpat, ja mēs rakstam „gaitnieks ir labs”, tad tā nav patiesība, tāpēc, ka gaitnieks var pastrādāt arī nekrietnus darbus, par kuriem mēs neko nezinām... Vārdi, kas apzīmē jūtas, ir ļoti izplūduši: labāk izvairīties no to lietošanas un turēties pie priekšmetu, ļaužu un sevis aprakstīšanas, tas ir – aprakstīt faktus.”
Tomēr cituviet grāmatas galvenais varonis skaidro kādai sievietei:
„Es saku viņai, ka cenšos uzrakstīt visu, kā bijis patiesībā, bet kādā brīdī stātsts kļūst neizturams tieši sava patiesīguma dēļ, un tad nākas labot. Es saku, ka mēģinu izstāstīt savu dzīvi, bet man neizdodas, pietrūkst vīrišķības, man ir pārāk sāpīgi. Tad es sāku izpušķot, aprakstu notikumus nevis tā, kā tie notikuši, bet tā kā man būtu gribējies, lai tie notiek.
Viņa saka:
- Jā, gadās, ka dzīve ir skumjāka par visskumjāko grāmatu.
Es saku:
- Tieši tā. Lai cik skumja būtu kāda grāmata, tā nekad
nevar būs tik pat skumja kā dzīve.”
Savā bezgala skumjajā grāmatā pie šī neraksturošanas un neapzīmēšanas principa turas arī autore pati, tomēr viņa nevar izvairīties no faktu ierāmēšanas un stāsta izpušķošanas. Un tā dzīve pārtop dzīvesstāstā – kas nekad nav tas pats, kas dzīve. Bet rāmis - tas rada mākslu.
Ja tik tiešām neviens mākslas darbs nevar būt skumjāks un bezcerīgāks par pašu dzīvi, tad, iespējams, māksla, arī visskaudrākā, ir mierinājums un žēlastība. Vai varbūt vakcīna, kas rada vismaz daļēju imunitāti pret dzīves neizskaidrojamo vienaldzību pret dzīvotāju.
No visām radībām tikai cilvēkam piemīt spēja ciest no iztēles. Un pārdzīvot mākslu. Autors ir gļēvulis, kurš cenšas piedzīvoto, iztēloto vai apjausto dzīves nežēlību un vienlaikus dīvaino skaistumu izteikt vārdos, skaņās vai krāsās, atrast tai ja ne gluži jēgu, tad vismaz kādu kopsaucēju, ieviest kārtību haosā, struktūru tur, kur tās nav, tā gūstot kaut īslaicīgu mierinājumu. Dzīve turpretim ir atvērta, neierāmēta, tai nav sākuma – to mēs tikai nojaušam vai iztēlojamies, tai nav beigu – jo tās mēs vēl nezinām. Arī dzimšana un nāve katram no mums ir tikai vārdi. Tiesa, ir cilvēki, kuri uzskata sevi par savas dzīves autoriem, bet es tādiem neticu. Nespējot samierināties ar neizskaidrojamo un neizprotamo nejaušību nozīmi savā liktenī, tāds cilvēks būs rīkojies kā literāts - savu dzīvi izveidojis par stāstu, izceļot to, ko gribētos izcelt, izdzēšot atmiņas, kuras neiederas kopainā, ierāmējis, atzinis par labu esam un noticējis.
Bet dzīve rit pati pēc saviem noteikumiem, vai, visticamāk – vispār bez tiem. Mēs nevaram to pēc pašu vēlēšanās nedz iesākt, nedz pabeigt – jo arī pašnāvība nav beigas, tā ir tikai avārijas izeja. Dzīve irst šuvēs, pretojas formai un kompozīcijai, izšķīst, izkaisās, sadalās stundās, minūtēs un sekundēs. Izbirst kā ogas no groziņa.
Mākslas darbs, atšķirībā no dzīves, ir veselums. Literāram darbam, pat tādam, kurš apzināti demonstrē entropiju, ir sākums un beigas. Mākslas darbam ir ideja pat tad, ja šī ideja ir pilnīga idejas neesamība. Autors ir sākuma, beigu, un idejas radītājs. Autors ir ierāmētājs. Autors ir vientuļš cīnītājs ar bezgalību, kurš cenšas ierāmēt gabaliņu realitātes. Lielāku vai mazāku. Pārveido to vai nepārveido, izskaidro vai neizskaidro, paspilgtina vai pieklusina, padara saprotamu sev un parāda citiem.
Jo saprast mēs varam tikai gabaliņu. Pavisam mazu no visa, kas ir.
Jo vairāk gabaliņu, jo labāk.

01.02.05.