transports. sabiedriskais.
vakars. pēc darba. vienotā straumē ar citiem pilsoņiem ieplūstu visai sabiedriskajā autobusā. sagaidu konduktori. apkārtējie zēni rātni uzrāda dokumentus, kas apliecina, ka viņi savu atrašanos transporta līdzeklī jau ir apmaksājuši. man šāda dokumenta nav. es vēlos justies brīva un brauktāt šurputurpu dajebkā nevis tikai darbadienās konkrētā maršrutā. es sniedzu konduktorei 50 santīmu monētu. viņa paņem monētu, ieslidina to savas megasomas dzīlēs, noplēš biļeti, iedod man. tad pagriežas tākā tipa prom no manis. tai brīdī prātā iešaujas pilnīgi nereāla iespēja, ka konduktore varētu neatdot man atlikumu un spraukties tālāk. pēc tam, kad viņa sprauktos atpakaļ, diezvai man izdotos pierādīt, ka man bija 50 santīmi. tāpēc klusā balsī pieklājīgi saku, ka man tur bija 50 santīmi. tajā brīdī man pretī iedegas zvērojošu acu pāris.
'CIENĪTĀ!!!'
es sastingstu.
'ko jūs man TE?! es ZINU, cik jūs man iedevāt!'
'ak, atvainojiet, man šķita, ka jūs pagriezāties prom no manis pret citu cienīto..'
'ko jūs man te runājat MUĻĶĪBAS! man, ziniet, ir arī jāturās! JĀTURĀS!!!!!!' un notiek izteiksmīga pie stangas turēšanās demonstrēšana
es sajūtos pagalam nelāgi, jo neesmu gribējusi konduktori apvainot. man tiešām šķita, ka viņa gatavojas pievērsties citiem pilsoņiem.
'atvainojiet, lūdzu!'
'atvainojiet! NEVAJAG man atvainoties! te - jūsu santīmi!'
atlikuma naudiņas tiek dusmīgi iespiestas man saujā.
apkārtējie zēni ir pieklājīgi un zviedz iekšķīgi.
'paskat tik, dēļ 50 (lieliem burtiem) santīmiem sūdzēs mani tiesā!'
pārējo lāgā vairs nevar sadzirdēt, jo konduktore beidzot patiešām aizlīd aiz līdzpilsoņiem.

jā, braukšana sabiedriskajā transportā dažkārt ir jautra.