bet tagad nedaudz apsteidzot notikumus, pastāstīšu, par kādu vēlāku vakaru no Frīdas dzīves. par vakaru, kas sekoja pēc tam, kad viņu jau bija izsūtījuši uz salas, uz kuras visi dzēra un pīpēja.
tas bija tāds vakars, kurā Frīda gulēja un skatījās griestos. tas bija silts vakars un vējš tai vakarā pūta pāri okeānam no Kalifornijas, tikai citā virzienā. uz salas, kurā visi dzēra un pīpēja, tā bija reta reize, kad atpūta kalifornijas vējš. un līdz ar to tā bija reta reize, kad Frīdai atnāca atmiņas, kas reizē bija arī ilgas. neko daudz jau Frīda nedomāja, bet tikai par douceur. tas ir tāds vārds, kas kādā valodā, kuru viņa neprata, apzīmē kaut ko lēnu un maigu, kaut ko tādu kā parasti nav. viņa atcerējās, kā viņu toreiz veda uz riteņa rāmja lasīt vīnogas netālu no Arlas. atcerējās, kā ritmiski klaudzēja riteņa ķēde un to, ka bija karsts. un ka viņa nevarēja taisni noturēt savu galvu, jo tā liecās pavisam tuvu klāt dārznieka galvai, kurš riteni stūrēja. viņš smagi elpoja un viņai kaut ko teica valodā, kuru viņa nesaprata un tas izklausījās pēc "n'est-ce pas?".

[turpinājums sekos]