vai, ku šis rīts bij fantastikk. Klausījos Kubas onkulīšus un tantītes,dziedāju līdz, gludināju brunčus, pīpēju, kavēju darbu, vēdināju istabu, lakoju nagus, spoguļojos, dejoju pa koridori un izdomāju, ka esmu sasodīti foršiņa. Bet tad pamodās ome, kliboja pa virtuvi un raudāja un es fiksi aizmuku. Mašiņas grieza man ceļu un konduktors miedza ar aci. Un virs galvas riņķoja Sovi ņežnije ( fõr mõr informeišan skatās 2.ierakstu apakaļā.)