kārtējais solītais turpinājums
tā nu viņa atgūlās to vēl vienu reizi šupoļu tīklā, kas bija tīkla ar lielajām rūtīm – tik lielām, ka gandrīz varēja izkrist cauri. (Es aizmirsu pateikt, ka kopš tā brīža (vēl vairāk nekā iepriekš) Frīda sajuta, ka ir ļoti vientuļa.) viņa juta, ka saule spēcīgi silda, bet citādāk nekā parasti – ka tā it kā dedzina, bet reizē arī saldē. Un par salu viņa zināja tikai no saldējuma. Tāpēc viņai likās, ka šis brīdis ir ļoti īpašs. Viņa pēkšni sajutās ļoti, ļoti plāna – tik plāna, ka ja tai aiz muguras noliktu papīru, viņa būtu nofotogrāfēta. Un tad viņa pirmo reizi to pamēģināja – viņa iznesa no vecāku pieliekamā lielu baltu papīra rulli un paklāja zem šūpuļtīkla, pati apgūlās tīklā un gaidīja. Sākumā gar sauli slīdēja mākoņi un mākoņi vien, bet tad tas atkal notika – uzspīdēja spēcīgi saules stari kā zibšņi, apžilba acis un viņa bija nofotogrāfēta. Frīda to protams nevarēja zināt, jo tolaik fotogrāfija vēl bija tikai nesen kā izdomāta un viņas tēvam, kurš nēsāja sombrero, fotoaparāta nebija.
Frīda paskatījās uz papīra lapu zem šūpoļu tīkla un ieraudzīja, ka tur viņa ir – uz tās lapas 1:1 pilnā augumā. Apkārt bija liānas un lotosa ziedi, dažādi pintiķi un panteras. Un tajā brīdī Frīda saprata, ka ir ļoti skaista. Un vēl, ka viņa ir mūžīga. Ka to papīra lapu, kas pirms brīža vēl bija balta, ka tāda lapa – tā nekad nemirs.. tāpēc viņa to ātri saritināja un noslēpa.
[turpinājums sekos]