Esmu uzlicis/neesmu noņēmis austiņas. Mēģināju atrast dziesmu, kas pirms brīža man bija galvā skanējusi. Pleijistes sākumā nebija, bet atradās citas dziesmas, kas tā vien prasās, lai tās klausās skaļi. Tagad tā arī daru. Neko apkārt nedzirdu, neko nejūtu, jūtos salauzts. Negribas gulēt, negribas ēst.

Tagad rakstīšu dumjus un garlaicīgus ierakstus - kas, protams, ir subjektīvs vērtējums. Rakstīšu tādus, kur simts gadus neviens nekomentēs. Un, kad būšu piespamojis tā, ka graudi vairs nebūs atšķirami no pelavām, tad ieslīgšu pašapmierinātībā, jo neviens pat iedomāties nevarēs, ka varētu man kaut ko iekomentēt.

Bet tagad miega trūkums tiešām sāk radīt kaut kādus realitātes kropļojumus.

Un vispār. Es dzīvoju ilūzijās par apkārtējo pasauli un apkārtējiem cilvēkiem. Brīžiem tiešām "nekrata" tās ilūzijas, kādās par mani dzīvo citi cilvēki. Bet brīžiem tas ir šausmīgi. Ne jau tās svešās ilūzijas. Manas ilūzijas ir piesārņotas.

Un šausmīgi ir šausmīgi nodrāzts vārds. Vēmiens nāk. D** mati. Nē, moš man vēmiens nāk burtiski? Bļā....