Shame (2011).
Man likās perfekta, nevainojama (jā, noskatījos tikai tagad, nebija sanācis), nevienas nots, pie kā piesieties. Bet man nešķiet, ka Brendana problēma būtu atkarība (visi cilvēki no kaut kā ir atkarīgi, tas pieder pie dabas) vai tieši konkrētie obsesīvi kompulsīvie traucējumi (lai gan tie sāk viņam nedaudz traucēt darbā un emocionālajās attiecībās, pareizāk, to neesamībā, ar citiem), jo var iztēloties, ka viņš sevi nedaudz piebremzē (izmet miskastē filmas, datoru un makaronus no ledusskapja - lai pēc laika atkal sāktu vākt savu kolekciju no jauna) un turpina salīdzinoši ciešamo, pat apmierinošo dzīvi, kādu dzīvoja, pirms ieradās Kerija Maligana (kā pie amerikāņu anotācijas rakstīja kāds anonīms komentētājs: "ja man būtu viņa pievilcīgā āriene un nauda, es dzīvotu tāpat"), nē, drāma, kā es to redzu, ir iekš izbesīšanās (hitting bottom) klasiskajā freidiskajā naratīvā, tas ir, kaut kādu filmā neatklātu smagu bērnības traumu, smagu pazemojumu radītās ciešanas pieaugušais vīrietis mēģina nevis konfrontēt, bet neitralizēt caur triumfālu, reiterētu nostāšanos pazemotāja, izmantotāja vai iekarotāja lomā (adult triumph), līdz dažādu pavērsienu un sakritību rezultātā tiek novests līdz atziņai, ka attiecībā uz to seno pazemojumu šāda pašārstēšanās nestrādā un nestrādās.
+ Skatoties atcerējos, kā viens jauns puisis man reiz stāstīja, ka viņš noskatījies Hānekes "Funny Games" un pēc tam vairs nekad nav spējis paskatīties nekādu gore horror, lai gan iepriekš šo žanru ļoti cienījis.