ārprāc cik vecs IR bildēs izskatās Domburs. ne pēc 40gadnieka, bet 50 vismaz. vai arī slims.

bet vispār man cita tēma.

mums šovakar bija jautrības - Maksis aizmirsa vienu mājas darbu izdarīt. viņam bija nedēļa laika, lai 5 bildes par dabu sagādātu. rīt jānodod. plkst 20, kad iet gulēt, viņš pat nebija pats par to atcerējies. ar lielām lūgšanām viņš mani pierunāja sameklēt viņam tās bildes. atvēru mapīti ar pēdējām LV bildēm un voila! trīs no piecām jau ir. zemestrīci un kukurūzas lauku atradu internetā. bet tad sākās problēma. printeris kkur pazaudējis dzelteno un zilo krāsu. visu drukāja sarkanu, zaļu vai melnu. Maksim asaras kā pupas bira. mēs vecāki stāvam kā mūris - sorry, dēliņ, tas bija Tavs uzdevums. ieteicu piezvanīt opim. varbūt viņš var izdrukāt. nē, viņš arī nevarēja, tikai melnbaltu. tad zvanīja Tomim. Tomim izrādās vispār nav printera. viņš darbā visu printējot. S atbildēja, ka viņš pats darbā varot izprintēt, Maksim no rīta vajag, tāpēc, tas neder. T saka, ka nē, viņš tagad aizbraukšot izprintēt. plkst. bija jau pāri deviņiem. Maksis streso, ka viņam jāguļ :D mēs ar S sakam, ka arī gribam gulēt (nu ļoooti gribam gulēt). T uzstāj, ka brauks uz darbu un krustdēlam bildes printēs. es piekrītu nosūtīt viņam uz epastu. Maksis izlūdzās atļauju iet gulēt un atvainojās, ka sagādā mums tik daudz raižu. viņš apsolījās vairāk koncentrēties.

īstenībā jau ilgi nebija bijusi līdzīga situācija. viņš patiešām vairāk piedomā un pats saorganizējas. šodien varbūt es nebūtu tik strikti reaģējusi, ja viņš vakaru nebūtu pavadījis spēlējoties ar savām svaigi nopirktajām mašīnītēm. man nesakot paņēma savu dz.d. saņemto naudiņu, aizgāja uz piemājas veici un sapirka sū**. S to vispār nemaz nezin. ja būtu zinājis, tad nebūtu ielaidies uz nekādām mājasdarba glābšanas akcijām. protams viņa nauda un viņa lēmumi un kaut kā jau jāiemācās, ka naudu var izdot tikai vienreiz. bet šī bija neīstā diena, kad to darīt.

savukārt vakar, kad es viņu gribēju rāt (dusmīgā balsī pasaucu "Maksī!!"), viņš atnāca pie manis, apskāva mani pa vidu, atgāzis galvu paļāvīgi skatījās acīs un jautāja man: "mammīt, kā es Tev varu palīdzēt?" aizmirsu visu rāšanos un mīļoju to puiku, cik vien varēju.