|
|||||||||||||||
Vasara un dūmi -
Comments:LMT šis bija pie seriāliem, bet to laikam vēl filmē vai kas, jo neatceros, ka būtu redzējusi beigas...
Ja godīgi, nepamanīju minoritātes, ari vegānu :D Bet kaut kas pavilka stāstā, skatījos ar interesi. Jā, vēl filmē, trešajā sezonā tika līdz 70-tajiem, bet vēl nav galā. Latvijā laikam tikai pirmo sezonu pagaidām rāda, piekrītu, ka stāsts labi savērpts.
Es, protams, neesmu skatījusies seriālu (ja visas sērijas joprojām pieejamas, varbūt paskatīšos), bet es īsti nesaprotu iemeslu Tavai ironijai. Man, piemēram, būtu bijis daudz, daudz vieglāk pieaugt, ja kultūrtelpā man apkārt būtu bijuši lgbtQ+ varoņi, tas būtu tiešām radikāli mainījis manu pašuztveri un, iespējams, lielā mērā kopējo dzīves kvalitāti. Tagad ir tā, ka manus dzejolus ar tikko jaušamiem homoerotiskiem motīviem, jo es pat par to tik daudz nerakstu, sauc par drosmīgiem, kas man šķiet savādi, ņemot vērā, kurš gads šobrīd ir.
Tāpat man tiešām ļoti palīdzētu, ja, piemēram, mākslā tiktu vairāk reprezentētas dažāda veida slimības pieredezes, citādi - atkal - man ir grūti identificēties ar varoņiem, ar kuru dzīvēm un izaicinājumiem man ir pamazam kopīga. Es Tev kā minoritāte varu apliecināt, ka kultūras reprezentācija tiešām ļoti maina lietas. Un man grūti saprast, ko Tev atņem vai kādā veidā nodara pāri, ka seriālā ir lgbt varoņi vai pavārs-vegāns. Man nav iebildumu ne pret ko, kas iederas stāstā, bet nepārprotama atķeksēšanas liste un jo īpaši vēstures rediģēšana tomēr ir komiska. Ir dažnedažādas grupas un attiecības, bet ne jau pilnīgi visas jāiekļauj vienā un tajā pašā stāstā.
Te jau bijušas diskusijas par absurdajām prasībām, kādas krāsas turpmāk būs jāiekļauj vēstures stāstos, lai kvalificētos Oskariem un tamlīdzīgi. Un man nav nekādu iebildumu pret tēmu, vai tās atspoguļojumu kino. Viens no manuprāt labākajiem zviedru seriāliem ir "Nekad neslauki asaras bez cimdiem"/"Torka aldrig tårar utan handskar" par geju kopienu Stokholmā 80-to gadu aids epidēmijas laikā, bet tur nekas nav neiederīgi un māksloti piekabināts.
"man ir grūti identificēties ar varoņiem, ar kuru dzīvēm un izaicinājumiem man ir pamazam kopīga"
Tā ir kaut kāda jaunlaiku sadomātā problēma. Cik daudz cilvēku skatās vai lasa fikciju, lai identificētos ar tādām pašām garlaicīgām nelaimes čupām kā paši? "Kad lasīju "Kapteiņa Granta bērnus" jutos neiekļauts, jo neviens no personāžiem nebija intraverts lūzeris, kas caurām dienām tup kajītē", teica neviens. Kad fon Trīram uzbruka par "sieviešu nīšanu" viņa filmās, viņš teica, ka nesaprot, par ko ir runa, jo viņš, scenārijus rakstot, identificējas ar visiem saviem varoņiem.
Kopš uzzināju par ko joko Bills Burrs, šādu seriālu skatīšanās kļuvusi par mocību https://www.youtube.com/watch?v=xA1ZU8L
Neskaties, ja nevēlies, lai iespējams ir tāpat kā man. |
|||||||||||||||