Mēness agrā ziemas rītā, izgrauzis sev caurumu debesu tumsā. Es sēžu savos matos, dažreiz šķiet, es vienmēr tikai sēžu savos matos. Šajos taisnajos, atkal jau uzmācīgi ataugušajos matos (it kā pati dzīve caur tiem man mītu uz papēžiem). Matos, kas nemaz nešķiet mani. Tie vienkārši tā ērti aug apkārt sejai, parocīgi, tomēr ar kaut kādu nolemtību un mūžvecu nicinājumu. Ar gadu desmitiem izauklētu drūmumu. Gribu frizieri.